Zudusi pasaule

—  Tie pāris pērtiķi bijuši nebijuši, bet viņi droši vien izsūtījuši izlūkus pa visu mežu. Nu labi, kur tad mēs palikām tai bēdu stāstā? Tātad šie riebekļi veda mūs taisni uz savu pilsētu — lielajā birzī pie pašas kraujas malas kokos ierīkots vismaz savs tūkstotis no zariem un lapām vītu būdu. Kādas trīs četras jūdzes no šejienes. Derdzīgie kustoņi aptaustīja mani no galvas līdz kājām, tā ka man šķiet — savu mūžu vairs šo riebumu nespēšu nomazgāt. Tad viņi mūs sasēja — turklāt zellis, kas apstrādāja mani, rīkojās ar tīteņiem kā vecs jūrnieks ar virvi —, un tā nu mēs gulējām augšpēdus zem kāda koka, bet par sargu tika pielikts miesās pamatīgs pērtiķis ar vāli ķetnās. Kad es saku «mēs», runa ir par mani un Samerliju. Draugs Celindžers turpretim sēdēja kokā, ēda ananasus un vispār lieliski pavadīja laiku. Jāatzīst, ka arī mums viņš piegādāja dažus augļus un pats ar savām rokām palaida vaļīgāk saites. Jums vajadzēja redzēt, kā Celindžers sēdēja kokā, piespiedies savam dvīņubrālim pie sāniem, un varenā basā rāva vaļā «Jel zvaniet, jūs skaņajie zvani!», jo mūzika, lai kāda būdama, izraisa šiem pretekļiem labu omu,— jums vajadzēja to redzēt, un jūs būtu smējies, bet mums, pats par sevi saprotams, tobrīd prāts uz smiekliem vis nenesās. Celindžeram viņi mīļuprāt ļāva darīt, ko vien viņš vēlējās,— zināms, ne jau nu gluži visu, toties mums jo stingri pievilka grožus. Vienīgais mūsu mierinājums bija doma, ka jūs skraidāt uz vaļas un ka viss, ko esat pierakstījis, pagaidām ir drošībā.

Bet tagad, mīļo zēn, es jums pastāstīšu kaut ko milzīgi pārsteidzošu. Jūs sakāt, ka esat manījis cilvēku pēdas — ugunskurus, lamatas un tā joprojām. Mēs toties redzē­jām pašus šos cilvēkus — šejienes iedzimtos. Nabadziņi pavisam sašļukuši, un nav arī nekāds brīnums. Cilvēki, jādomā, apdzīvo vienu plakankalnes daļu — to, kur jūs redzējāt alas, bet pērtiķcilvēki apmetušies šai pusē, un starp abām nometnēm pastāvīgi norisinās nežēlīga cīņa. Tāds te rādās stāvoklis, ja vien esmu visu pareizi sapratis. Vakar, piemēram, pērtiķi bija sagūstījuši un atveduši uz savu nometni kādus pāris desmitus cilvēku. Paši viņi tā žvarkstēja un brēkuļoja, ka ausis vai pušu plīsa. Iedzim­tie bija sīki, mazi, sarkanādaini un tik briesmīgi sakodīti un saskrāpēti, ka tik tikko spēja kājas pavilkt. Divus pērtiķi turpat uz vietas nomiedza un vienam gandrīz roku izrāva — es jums saku, kaut kas drausmīgs. Bet nu drošprātīgi gan tie sarkanādainie — ne skaņas neizdvesa. Toties mums visiem sametās nelabi ap dūšu. Samerlijs nogāzās neatmaņā, un pat Celindžers tik tikko noturējās. Bet nu gan laikam šie būs aizlasījušies.

Mēs vērīgi ieklausījāmies, taču mēmo meža klusumu iztraucēja vienīgi putnu balsis. Lords Džons turpināja savu stāstu.