Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

-    Terorisms, apvērsumi, izlūkošana… Tas viss. Stāsti tālāk! Ko viņam vajadzēja? Kāpēc viņš šeit ieradās?

-   Tās pašas meitenes dēļ. Sak, meklējot zēnu apmēram tādā vecumā, bet neteica, kāpēc, un zēns redzēts kopā ar to meiteni, kas pie manis atnāca. Taču viņam kaut kas bija aiz ādas, Oliver, viņš zināja par pētījumu, pat izprašņāja…

Iezvanījās tālrunis. Doktore Malone sarāvās, paraustīja plecus, un doktors Peins pacēla klausuli. īsi parunājis, viņš to atlika atpakaļ un tad teica: Mums būs apmeklētājs.

-Kas?

-    Nedzirdēts vārds. Kungs šāds vai tāds. Paklau, Mērij, ar mani nerēķinies, tas taču tev skaidrs, vai ne?

-   Viņi tev piedāvāja darbu.

-   Jā. Atteikties nevaru. Tev tas jāņem vērā.

-    Labi, tad jau visam beigas.

Bezpalīdzīgi noplātījis rokas, doktors Peins turpināja: -Atklāti sakot… Neredzu tavā stāstā nekādu jēgu. Bērns no citas pasaules un fosilas Ēnas… Izklausās par traku. Es gluži vienkārši nedrīkstu iesaistīties. Man jādomā par karjeru, Mērij.

-    Un ko teiksi par saviem galvaskausu testiem? Un Ēnām ap ziloņkaula figuriņu?

Papurinājis galvu, doktors Peins uzgrieza kolēģei mu­guru. Atbildēt viņš nepaspēja pie durvīm jau klauvēja, un doktors Peins, juzdamies gandrīz vai atvieglots, gāja tās atvērt.

Durvis stāvēja sers Čārlzs. Laba diena! Doktors Peins? Doktore Malone? Mans vārds ir Čārlzs Letroms. Cik jauki no jūsu puses, ka varat mani pieņemt bez iepriekšējas pieteikšanās.

-    Nāciet iekšā! aicināja doktore Malone, nogurusi, tomēr prātodama: vai Olivers teica sers Čārlzs? Kā varam jums pakalpot?

-   Var gadīties, ka pakalpojumu jums varu izdarīt es, atnācējs teica. Cik noprotu, jūs gaidāt atbildi savam pieteikumam uz finansējumu.

-    Kā jūs to zināt? brinījās doktors Peins.

-    Savulaik strādāju civildienestā. Ikdienā biju saistīts ar zinātnes politikas vadīšanu. Šajā jomā man joprojām daudz sakaru, un nejauši dzirdēju… Vai drīkstu apsēsties?

-    Bet protams, lūdzu, teica doktore Malone, izvilk­dama krēslu, un sers Čārlzs apsēdās tikpat kā sapulces vadītājs.

-     Pateicos! Dzirdēju no drauga — viņa vārdu labāk neminēt oficiālais nolikums par slepenību aptver vis­neiedomājamākās muļķības tas, ko dzirdēju par jums, ieintriģēja mani tiktāl, ka, jāatzīst, palūdzu parādīt man kādu nojusu darbiem. Zinu, ka man gar to nav nekādas daļas, ja nu vienīgi tas, ka es joprojām darbojos neoficiāla padomdevēja lomā, tāpēc izmantoju to kā aizbildinājumu. Un tiešam tas, ko ieraudzīju, bija fascinējoši.

-   Vai tas nozīmē, ka, jūsuprāt, mēs varam cerēt uz veik­smi? -jautāja doktore Malone, paliekdamās uz priekšu un dedzīgi vēlēdamās noticēt viņam.

-    Diemžēl ne. Man jāsaka skarbi vārdi. Jūsu stipendi­jas atjaunošana viņu plānos nav paredzēta.

Doktores Malones pleci sašļuka. Doktors Peins vēroja veco vīru ar piesardzīgu ziņkāri.

-   Tad kāpēc jūs atnācāt? viņš jautāja.

-    Saprotiet, oficiāls lēmums vēl nav pieņemts. Neiz­skatās cerīgi, būšu pret jums atklāts šādu pētījumu finansēšana nākotnē viņiem šķiet neperspektīva. Tomēr iespējama šāda varbūtība: ja jusu lietai par labu kads izvirza argumentus, viedokli varētu grozīt.

-   Advokāts? Jūs domājat pats sevi? Nezin, vai tas ko mainīs, sasliedamās krēslā, teica doktore Malone. Cik man zināms, tur vadās pēc speciālistu atsauksmēm un tā tālāk…

-    Principā, protams, jā, piekrita sers Čārlzs, taču ( nekad nav par ļaunu zināt, kā šis komisijas darbojas. Tāpat arī, kas tieši tajās iesaistīts. Tad nu es atnācu. Mani patiesi interesē jūsu darbs, manuprāt, tas varētu izrādīties vērtīgs un, protams, būtu turpināms. Vai jūs neiebilstu, ja es jus oficiāli pārstāvētu?

Doktore Malone jutās kā slīkstošs jūrnieks, kam pa­mests glābšanas riņķis. Ak vai… Labi, jā! Apžēliņ, pro­tams! Un paldies jums… Gribu jautāt: vai tiešām, jūsu­prāt, iespējams mainīt lēmumu? Es gan nevēlos teikt, ka… Tiešām nezinu, ko teikt. Jā, protams!

-   Kas mums tagad būtu jādara? jautāja doktors Peins.

Doktore Malone pārsteigta uzlūkoja kolēģi. Vai tad

Olivers nupat neteica, ka brauks strādāt uz Ženēvu? Tomēr, rādās, viņš ar seru Čārlzu saprotas labāk nekā viņa, abu starpā jau uzplaiksnīja biedriskuma gars arī Olivers apsēdās.

-    Priecājos, ka izprotat manu nodomu, vecais vīrs turpināja. Jums pilnīga taisnība. īpašu prieku jūs man sagādātu, uzņemoties noteiktu virzienu. Un mūsu vieno­šanās gadījumā es varētu jums pat sameklēt papildu naudas līdzekļus no gluži jauniem avotiem.

-    Pagaidiet, pagaidiet, teica doktore Malone, brīs­niņu! Pētniecības virziens ir mūsu pašu ziņā. Es ļoti labprāt vēlētos apspriest rezultātus, bet ne virzienu. Jūs, zināms, saprotat…

Sers Čārlzs, pauzdams nožēlu, noplātīja rokas un pie­cēlās. Arī Olivers piecēlās, izskatīdamies norūpējies.

-    Nē, lūdzu, ser Čārlz, viņš teica, esmu pārlieci­nāts, ka doktore Malone jūs uzklausīs. Mērij, Dieva dēļ, uzklausīšana taču neko ļaunu nenodarīs. Un tā var bū­tiski mainīt visu.

-    Man šķita, tu dodies uz Ženēvu, — doktore Malone attrauca.

-   Ženēvu? sers Čārlzs pārjautāja. Brīnišķīga vieta. Iespēju tur papilnam. Arīdzan naudas. Neuzdrīkstos aizkavēt.