Brīnumnazis Triloģijas TUMŠĀS MATĒRIJAS otrā daļa

Doktore nepaguva pabeigt teikumu, kad kursors, aiztraucies uz ekrāna labo pusi, uzrakstīja:

Uzdod jautājumu.

Tas notika gandrīz vai acumirklī.

Doktore jutās, ka iegājusi telpā, kuras nav. Augums no galvas līdz kājām trīcēja šoka. Pagāja labs brīdis, līdz viņa nomierinājās tiktai, ka varēja atsākt. Un tad atbildes

pašas šavas pāri ekranam uz labo pusi, gandriz pirms viņa bija beigusi uzdot jautājumus.

TOC \o "1-3" \h \z Vai jūs esat Ēnas? Jā.

Tie paši Liras Putekļi? Jā.

Un vai tā ir tumšā matērija? Jā.

Vai matērijai ir apziņa? Acīmredzot.

Vai tas, ko šorīt teicu Pareizi. Bet tev vairāk

Oliveram, manas domas jājautā, par cilvēku evolūciju, vai

Doktore Malone apstājās, dziļi ieelpoja, pagrūda krēs­lu atpakaļ, atslābināja pirkstus. Likās, ka sirds tūdaļ pat izlēks no krūtīm. Nekas no tā, kas te notiek, taču nav iespējams sievietes zināšanas, prata apsvērumi, viņas zinātnieces apziņa mēmi brēca: nē, tas nav iespējams! Tā nemēdz būt! Tu sapņo! Un tomēr ekrānā mirgoja viņas jautājumi un kāda cita prāta atbildes.

Saņēmusies doktore Malone atsāka rakstīt, un atbil­des jau atkal sparīgi izlēca bez manāmas pauzes.

Prāts, kas atbild uz šiem Nē. Bet cilvēkiem esam jautājumiem, nav cilvēka prāts, pazīstami no laika gala. vai ne?

Jūs? Jūs esat vairāk nekā viens? Neskaitāmi miljardi. Bet kas jūs esat? Eņģeļi.

Mērijas Malones galvā viss griezās. Viņa bija audzi­nāta katoļu garā. Vēl vairāk kā Lira atklāja Mērija savulaik bija bijusi mūķene. No ticīguma doktorē nekas nebija atlicis, tomēr par eņģeļiem viņa zināja. Sv. Augus­tīns bija teicis: "Eņģelis ir to amats, nevis nosaukums. Ja tu meklē viņu dabas nosaukumu, tas ir gars; ja tu meklē viņu amata nosaukumu, tas ir eņģelis, pēc savas būtī­bas viņi ir gars, pēc darbības eņģeļi."

Apskurbusi, drebedama doktore Malone rakstīja tālāk:

Vai eņģeļi ir Ēnu matērijas Struktūras, būtnes? Putekļu? Kompleksifikācijas. Jā.

Vai Ēnu matērija ir tas, Pēc būtības mēs esam

ko mēs saucam par garu? gars; pēc darbības -

matērija. Matērija un gars ir viens.

Mērija Malone notrīcēja. Tie noklausījās viņas domas.

Un vai cilvēku evolūcijā Jā.

jūs iejaucaties?

Kāpēc? Atriebība.

Atriebība par ak! Dumpīgie Sameklē meiteni eņģeļi! Pēc debesu kara un zēnu!

Sātans un Ēdenes dārzs Vairāk laika nešķied!

?

bet tas taču nav tiesa? Tev jāuzņemas

Vai to jūs bet kāpēc? Čūskas loma.

Nocēlusi rokas no tastatūras, doktore saberzeja acis. Kad viņa atkal paskatījās, vārdi vēl tur bija.

Kur Aizej uz ceļu, ko sauc

par Sanderlendas avēniju, sameklē telti! Apmāni sargu un ieej! Krājumus sarūpē garam ceļojumam. Tu būsi aizsargāta. Rēgi tev nepieskarsies.

Bet es Pirms aizej,

iznicini šo iekārtu!

Nesaprotu kāpēc es? Tu tam esi gatavojusies

Un kas tas par ceļojumu? kopš savas dzīves sākuma Un Šeit tavs darbs ir beidzies.

Pēdējais, kas tev šai pasaulē jādara, jānovērš iespēja ienaidniekiem pārņemt vadību. Iznīcini iekārtu! Dari to tūlīt un nekavējoties!

Atgrūdusi krēslu, Merija Malone trīcēdama piecēlās. Piespiedusi pirkstus deniņiem, doktore atklāja, ka elek­trodi joprojām ir pievienoti ādai. Viņa tos nevērīgi noņē­ma. Varētu jau apšaubīt to, ko viņa nupat bija darījusi un kas vēl joprojām vīdēja ekrānā, tomēr apmēram pēdējās pusstundas laikā viņa bija pārdzīvojusi kaut ko visnotaļ neapšaubāmu un ticamu. Kaut kas bija noticis, un viņa tika mudināta.

Doktore izslēdza detektoru un pastiprinātāju. Pēc tam, nelikdamās ne zinis par drošības noteikumiem, formatēja datora cieto disku, izdzēsdama to tiru, pēc tam pārtrauca interfeisu starp detektoru un pastiprinātāju, kas bija ierakstīts īpaši adaptētā kartē, un tad, uzlikusi karti uz sola, sašķaidīja to ar kurpes papēdi, jo nekas cietāks pie rokas negadījās. Atvienojusi vadus no elektromagnētiskā vairoga un detektora, doktore failu skapīša atvilktnē sa­meklēja vadu shēmu un pielaida tai uguni. Ko vēl viņai vajadzētu izdarīt? Olivera Peina zināšanām par šo pro­grammu neko daudz nodarīt nevarēja, taču specifiskā da­tortehnika gan tika veiksmīgi iznīcināta.

Šādus tādus papīrus doktore pārlika no atvilktnes savā mapē, beigās noņēma plakātu ar I Ching heksagrammām un sarullējusi iebāza sev kabatā. Pēc tam no­dzēsa gaismu un devās prom.

Drošībnieks stāvēja kāpņu galā, runādams pa mobilo tālruni. Kad Mērija Malone nokāpa lejā, viņš tālruni no­lika malā un klusēdams pavadīja doktori līdz sānu ieejai, caur stikla durvīm vērodams, kā viņa aizbrauc.

Pēc pusotras stundas Mērijas mašīna iegriezās ceļā ne­tālu no Sanderlendas avēnijas. Viņai tā bija jāsameklē Oksfordas kārtējo šis pilsētas kvartāls doktorei bija svešs. Līdz šim viņa rīkojās, apspiezdama satraukumu, taču, izkāpjot no mašīnas neilgi pēc pusnakts, nakts vēsuma, klusuma un miera apskautai, zinātniecei uzmācās stiprs bažu vilnis. Un ja nu tas ir tikai sapnis? Ja nu smalki no­strādāts joks?

Nu uztraukties jau bija par vēlu. Viņa bija izšķīrusies. Izcēlusi mugursomu, kas bieži bija likta plecos ceļojumos ar teltīm Skotijā un Alpos, Mērija apsvēra, ka zina kaut tik kā izdzīvot ārpus mājām: ja notiks visļaunākais, jeb­kuru brīdi viņa spēs aizbēgt, doties kalnos…

Ērmoti.