Divas sfinkas

Šī iekšējā cīņa bija Nuitu tā nomocījusi, ka viņa kļuva pilnīgi vienaldzīga pret visu, pat pret vīru, kas viņu dievināja un bija izmisumā par sievas slimīgo izskatu un drūmajām skumjām. Nuita apzinājās, ka ir nepateicīga pret vīru, jo viņš vienmēr bija maigs un iecietīgs. Viņa centās pieskaņoties Puarmas vēlmēm un ar pateicību pieņēma viņa mīlestības apliecinājumus un brīnišķīgās dāvanas, ar kurām burtiski tika apbērta. Taču viņas nomāktajā skatienā nekad neuzdzirkstīja bezrūpīgas jautrības vai mīlestības uguntiņa. Nuitas dvēsele bija slima, visa viņas būtne bija saistīta ar Rameri.

Kaut kas instinktīvi vilka Nuitu uz piramīdu, kur dusēja mīļotais cilvēks. Viņa bieži tur stundām ilgi sapņoja un lūdza Dievu, skatīdamās uz sfinksu, kurai bija Rameri vaibsti. Kad Nuita bija pārliecināta, ka neviens viņu nenovēro, viņa uzrāpās uz postamenta un, apvijusi rokas ap sfinksas kaklu, skūpstīja tās granīta lūpas.

Nopietni noraizējies par sievas veselību, Puarma lūdza padomu tempļa ārstiem. Pēc nopietnas apspriešanās viņi pavēstīja, ka tieši kāzu dienā kāds uzsūtījis jaunajai sievietei burvestību, lai sabojātu viņas laulības dzīvi. Nuitas apātiju nespēja kliedēt nedz kvēpināšana, nedz amuleti, nedz upurējumi — jaimā sieviete acīmredzami dzisa.

Apmēram pusotru gadu pēc Amenhotepa pazušanas neviens par viņu vairs nedomāja, taču cilvēkos iedvestās bailes bija pietiekami labs sargs viņa mājai. Visi baidījās pieskarties lielā maga īpašumam — ja nu viņš pēkšņi uzrodas un atriebjas zagļiem?

Bizu un vecā Snefru turpināja dzīvot Amenhotepa mājā — visi pārējie kalpi bija aizbēguši. Punduris un nēģeriete uzturēja kārtībā istabas, apkopa augļu un sakņu dārzu, bet Erikso atstātie zelta gredzeni nodrošināja viņiem pārticību.

Taču Bizu nejutās laimīgs. Viņš bija vientuļš šajā lielajā un tukšajā namā. Dažkārt viņu mocīja sirdsapziņas pārmetumi par pazemē atstāto kungu vai arī pārņēma vēlēšanās redzēt Erikso. Tad viņš devās uz Puarmas pili un gaidļja izdevību, lai nokļūtu dārzā un tālāk piramīdā. Apsēdies līdzās sfinksas postamentam, kurā bija paslēpta dievinātā sieviete, viņš dienām ilgi sapņoja, taču neriskēja atvērt slēptuvi, jo baidījās, ka viņu var pieķert nozieguma vietā.

Aizsapņojies tumšajā nišā, viņš bieži redzēja Nuitu, kas nāca uz piramīdu izraudāties un lūgt Dievu. Dažkārt viņam iešāvās prātā doma atklāt princesei noslēpumu un palīdzēt atmodināt viņas iemīļoto. Kas viņam daļas gar Nuitas un Rameri laimi, ka tikai Erikso nevienam citam nepieder!

Šo ieceri viņš nekad neīstenoja. Punduri stindzināja kaut kādas neizprotamas, nepārvaramas bailes. Un tad kādu dienu viņš uzzināja, ka Nuita devusies svētceļojumā uz Abidosu.

Un, lūk, kas izraisīja šo braucienu.

Nuitas vecā aukle bija vienīgā, kas zināja viņas skumju patieso iemeslu. Reiz viņa princesei kā noslēpumu pavēstīja, ka nelielajā Sohetas dievnamā, kas uzcelts pilsētas nomalē, var satikt brīnišķīgu gaišreģi, kura var visu pateikt gan par pagātni, gan nākotni. Varbūt viņa Nuitai atklās, kur atrodas Rameri, vai viņš ir dzīvs vai miris un vai ir nodevis mīlestību, ko zvērējis.

Jaunā sieviete pieķērās šai negaidītajai cerībai un nolēma to pašu vakaru apmeklēt dievnamu. Viņas vīrs bija devies uz Saišu inspicēt karaspēku, viņu gaidīja atgriežamies tikai pēc vairākām dienām. Tā Nuita bija pilnīgi brīva. Vakarā kopā ar aukli viņa iesēdās nestuvēs un pavēlēja doties uz Sohetas templi.

Šis templis bija ļoti sena svētvieta, ko ieskāva augsts mūris. Tā bronzā kaltie vārti bija aizslēgti. Uzzinājis apmeklētājas vārdu un sabiedrisko stāvokli, vārtsargs tūlīt ielaida nestuves. Nuitu sagaidīja vecs priesteris, kas aizveda viņu uz tempļa dārzu. Tur atradās svētais dīķis ar septiņām granīta statujām — dievietēm ar kaķa galvu. Gigantiskās ēnas, ko meta šīs dīvainās dievības statujas, īpaši baismīgas kļuva spožajā mēnessgaismā, sidrabaini atspulgojoties uz ūdens gludās virsmas.

Vispirms Nuita noslīga lūgšanu pozā, tad ziedoja vīnu un kvēpināja vīraku, lūgdama dievieti būt labvēlīgai un dot atļauju gaišreģes izvaicāšanai.

Uzzinājis augstās viešņas vēlmi, priesteris labprāt piekrita izpildīt viņas lūgumu un ieveda Nuitu templī. Vienā no sienām bya izveidots kaut kas līdzīgs mākslīgai grotai, no kuras plūda smags sēra smārds. Lampas gaismā Nuita ieraudzīja, ka vienā pusē atrodas akmens ziedoklis, bet otrā melnē ar metāla režģi aizklāta sprauga. Nišas dziļumā bija redzams no kaut kādas melnas masas veidots un spožs kā spogulis nopulēts četrstūris.

Pie ziedokļa sēdēja vecs priesteris, pavadonis pieveda viešņu pie viņa un pēc tam aizgāja.