Divas sfinkas

Ieradusies Abidosā, Nuita devās pie tempļa virspriestera un lūdza atļauju pavadīt trīs dienas un trīs naktis Ozīrisa kapličā, jo pats Dievs viņai to pavēlējis darīt. Ar kannu un bailēm Nuita vēlreiz atkārtoja šos melus, jo Puarma bija viņu nodrošinājis ar faraona vēstuli virspriesterim, kurā tas lūdza izpildīt radinieces lūgumu, atsaukdamies uz viņas zīmīgo sapni.

Virspriesteris deva savu piekrišanu un lika Nuitai nomazgāties un pagaidīt, kamēr dievlūdzēju grupa pabeidz upurēšanas rituālu.

Noteiktās dienas rītā Nuita nomazgājās vannā, uzvilka garu baltu tuniku, uzlika galvā lotosziedu vainagu. Kailām kājām, bez jebkādām rotaslietām viņa devās uz templi, lai piedalītos dievkalpojumā un ziedošanas rituālā. Apsegusi galvu ar lielu pārklāju, viņa nometās uz ceļiem starp diviem priesteriem, kuri turēja rokās aizdegtas vaska sveces. Virspriesteris viņu apslacīja un apvēdināja ar vīraku, lai lūdzēja spētu saklausīt lielā Dieva balsi un saņemt viņa žēlastību.

Kad sagatavošanās ceremonija bija pabeigta, virspriesteris saņēma Nuitu pie rokas un aizveda uz kapliču, kur atradās Ozīrisa kapenes.

Dieva statuja mūmijas izskatā dusēja uz lauvām, un to sargāja divi piekūni. Tur atradās arī galds, kas bija nokrauts ar veltēm, un trijkāji, kuros tika kvēpināts vīraks.

Māņticības raisīti drebuļi pārskrēja pār Nuitas augumu, kad viņa nogūlās uz zemes. Virspriesteris uzpilināja viņai uz galvas svēto eļļu, ielika rokā aizdegtu vaska sveci, bet līdzās novietoja nelielu vīna krūku un upurmaizi. Tad viņš svētīja Nuitu un teica:

— Lai Ozīrisa svētā gaisma izkliedē ap tevi valdošo neziņas tumsu un lai apskaidro tavas acis to lielo patiesību uztverei, kuras nemirstīgie slēpj no mirstīgo acīm. Lūdzies, mana meita, ar dedzīgu ticību, lai tu būtu cienīga palikt nomodā šajās svētajās kapenēs. Šis vīns un šī maize uzturēs tavu nīcīgo miesu, ja sāksi just vārgumu.

Palikusi viena, Nuita vēlreiz nogūlās uz zemes. Tad, izstiepusi rokas, viņa sāka dedzīgi lūgt Ozī- risu, lai tas atklāj mīļotā cilvēka likteni un norāda ceļu, kāds viņai ejams savā grūtajā dzīvē.

Trīs dienas un trīs naktis Nuita pavadīja asarās un lūgšanās, miegam atļaudamās tikai īsus brīžus, taču Dievs klusēja. Ne mazākā vēsmiņa netraucēja pazemes dziļo klusumu, un nekāda zīme nenāca no dievības. Trešās nakts beigās Nuitu pārņēma izmisums. Drebēdama pie visām miesām un noplūdusi sviedriem, jaunā sieviete pierāpoja pie Ozīrisa kap- vietas un, piespiedusi karsto pieri pie sarkofaga aukstajiem akmeņiem, izmisumā iesaucās:

— Lielais un varenais Dievs, tu, kas esi žēlsirdīgs pret katru, kas tev tuvojas! Kāpēc tu esi akls un kurls pret manām asarām un lūgšanām? Vai tiešām esmu tik ļoti necienīga? Vai varbūt esi saniknots par to, ka sameloju, teikdama redzējusi tevi sapnī? Bet dievības balss ar gaišreģes lūpām taču man lika doties šajā svētceļojumā uz tavām svētajām kapenēm.

Raudas noslāpēja viņas vārdus. Bet gandrīz tajā pašā mirklī viņa nodrebēja un izslējās: sejā iesitās ledaina vēja brāzma, un visu pazemi piepildīja spēcīgas vētras auri.

Sastingusi šausmās, Nuita palika stāvam uz ceļiem. Viņas skatiens kā piekalts sekoja bāli gaišam mākonītim, kas parādījās dažu soļu attālumā. Zibens šautrām izraibināts, tas griezās, sprakšķēdams un mētādams dzirksteļu kūļus.

Pēkšņi tas it kā izgaisa, pārvērzdamies par melnu mutuli, kas savukārt izplūda, un tā vietā, pašā kapeņu centrā, parādījās slaids, baltā tērpā ģērbies cilvēks ar klaftu galvā.

Kāds gan bija Nuitas pārsteigums, kad š^jā parā- dlbā viņa pazina Amenhotepu, kas bya pazudis vienlaikus ar Rameri.

Mags, kā likās, bija ļoti satraukts. Viņa seja bija nāves bāla, lūpas drebēja, bet acis liesmaini mirdzēja.

— Nedzirdēta vardarbība ir izdarīta pret mani, — viņš teica aizsmakušā, aiztrūkstošā balsī. — Esmu dzīvs un guļu savas mājas pazemē. Nicināmais Bizu zina šo vietu. Rameri guļ sfinksas postamentā. Atver…

Maga stāvs kļuva blāvāks un sāka gaist. Viņš apklusa. Tad, kā saspringtas gribas piespiests, tēls atkal atguva reālo veidolu. Atskanēja balss, nu jau vājāka un dobjāka, kas atkārtoja:

— Atver! Tu tur atradīsi Rameri, bet viņam pie kājām ir lādīte ar līdzekli viņa atmodināšanai. Tu atradīsi iespēju atbrīvot ari mani!

Parādība kļuva pavisam blāva un attālinājās. Nuita pielēca kājās un iekliedzās:

— Noslēpums! Kā atvērt sfinksu?!

Nesaņēmusi atbildi, Nuita metās pie Amenhotepa

un, aizmirsusi, ka viņas priekšā ir vienīgi maga atveids, satvēra viņu aiz rokas.

Šajā pašā mirklī atskanēja šausmīgs brīkšķis. Maga balto tērpu pārklāja uguns joslas, un tālumā nodunēja pērkona dārdi. Kad Nuita satvēra parādību, viņai šķita, ka roka pieskārusies ugunij. Kāds nezināms spēks sievieti atsvieda atpakaļ: viņa nokļuva tādā kā ugunīgā mākonī un visā ķermenī sajuta drausmīgas sāpes. Caur biezo miglu viņa redzēja, kā Amenhotepa stāvs pārvēršas dzirksteļu kūlī un ar svelpjošu troksni izgaist. Tad Nuitas galvu ķēra briesmīgs sitiens, un viņa sabruka uz akmens plātnēm.