Divas sfinkas

No letarģiskā miega baronu pamodināja neciešamas sāpes un sajūta, ka viņam pieskaras ar nokaitētu dzelzi. Viņš izslējās un tūlīt ieraudzīja Erikso. No viņa lūpām raisījās laimes, mīlestības un pateicības sauciens, bet tajā pašā mirklī viņš atrāvās atpakaļ, jo skatiens izbailēs sastinga pie Amenhotepa varenā stāva. Tomēr ienaidnieka klātbūtne tūlīt lika Ričardam atgūt drosmi. Kvēlodams naidā un greizsirdībā, viņš izlēca no zārka un grasījās mesties virsū ēģiptietim, bet tas pacēla roku, un Lejerbahs sastinga, nespēdams pakustēties.

— Nepateicīgais! Par manu labestību tu atmaksāji, nolaupīdams man vienīgo sievieti, kuru es mīlēju, — nicinoši sacīja mags. — Es varētu tevi iznīcināt, bet negribu to darīt. Dzīvo un baudi savu nožēlojamo eksistenci, kamēr daba tev to ļaus! Viņu tu nekad vairs neredzēsi!

Kā spalviņu pacēlis Erikso, Amenhoteps ātri pagriezās un nozuda kapličas tumsā.

Ričards pat nepakustējās. Viņam likās, ka dzird durvju čīkstoņu, tad zirga pakavu dipoņu. Viņš nesaprata, vai viss tikko pieredzētais ir īstenība vai halucinācija. Ar pārcilvēcisku piepūli viņš atbrīvojās no sastinguma un, satvēris aizdegto sveci, metās ārā no kapličas. Visapkārt valdīja tukšums un klusums. Auksta vēja brāzma nodzēsa sveci. Atri, cik vien to ļāva vājums, kas bya viņu pārņēmis, barons devās uz pili. Tiklīdz viņš iegāja priekštelpā, divi sulaiņi, kas tobrīd taisījās nodzēst lampas, griezīgi iekliedzās un aizskrēja pa galvu pa kaklu, nometuši zemē visu, ko turēja rokās; arī trešais, kuru Ričards satika koridorā, sekoja pirmo divu paraugam.

Šie kliedzieni pievērsa grāfa un profesora uzmanību. Abi tobrīd spēlēja šahu. Izbrīnījies par troksni, grāfs piecēlās, lai uzzinātu, kas noticis, bet tajā brīdī atvērās durvis un uz sliekšņa parādījās satrauktais, bālais un rēgam līdzīgais Ričards.

— Nebaidieties! Tas esmu es. Esmu atmodies no letarģiskā miega, — viņš vārgā balsī nočukstēja.

Bērs un grāfs viņu priecīgi apskāva, pēc tam sāka iztaujāt, kā notikusi negaidītā augšāmcelšanās.

— Mani atmodināja Erikso. Kā — to es nezinu. Es baidos, draugi, ka esam viņu zaudējuši uz visiem laikiem, — sacīja Ričards aiztrūkstošā balsī un pastāstīja par kapličā notikušo.

— Kā? Šis noziedzīgais burvis vēlreiz iedrošinājies nolaupīt manu bērnu? — zaudējis savaldību, kliedza grāfs. Kratīdams dūres, viņš naidīgi piebilda: — Gan es pratīšu atgūt savu meitu!

Bērs nolaida galvu. Notraucis no vaiga asaru, viņš skumji ierunājās:

— Kā jūs spēsit atņemt Amenhotepam viņa mīļoto sievieti? Kā cīnīsities ar šo gigantu, kas pavēl dabas spēkiem, kuru priekšā mēs esam niecīgāki par pigmejiem? Mana sirds saka, ka mēs nekad vairs neredzēsim nabaga Erikso. Centīsimies vismaz saglabāt to, ko liktenis mums atstājis, — viņš norādīja uz Ričardu, kas bija atslīdzis krēslā. — Šobrīd viņam nepieciešamas visas mūsu rūpes.

Ričardu aizveda uz profesora istabu. Bērs padzirdēja viņu ar siltu vīnu un izmeklēja, jo barons sūdzējās par stiprām sāpēm krūšu apvidū. Uz barona krūtīm Bērs ieraudzīja trīsstūrveida zīmi ar apvērsto krustu, tikai šis noslēpumainais simbols bya sarkans, nevis melns kā uz Teas krūtīm.

X

Kad Erikso nāca pie samaņas, viņa jutās kā salauzta, turklāt neciešami sāpēja galva. Jaunā sieviete atvēra acis un ar izbrīnu pavērās apkārt. Viņa gulēja gultā, visapkārt bīja salikti spilveni. Batista naktskrekla vietā viņai bija uzvilkta īsa, ar sudrabu izšūta tunika, kājas apautas zeltītās sandalēs, bet uz rokām šķindēja smagas rokassprādzes.

Ko tas nozīmē? Kur viņa atrodas?

Atbrīvojusies no sastinguma, Erikso piecēlās sēdus un nedroši aplūkoja telpu. Viņa atradās lielā istabā. Tās kolonnas klāja emalja. Gar sienām bija novietoti zemi dīvāni, kas bija apvilkti ar purpurkrāsas audumu. Telpas vidū bija lazurīta baseins ar strūklaku. Smaržīgi neredzēti ziedi emaljētos podos bija gaumīgi izkārtoti visās malās. Lielas, ar dārgu audumu drapētas durvis veda uz plašu galeriju ar arkādi, no tās pa dažiem marmora pakāpieniem varēja nokļūt dārzā. Brīnišķīgo ainavu apspīdēja pilnmēness spožā un vienlaikus maigi glāstošā gaisma, uz tumsas fona izceldama rožu krūmus, kolonnu ornamentus un kokgriezuma mežģīnēm rotātās arkas.

Kā sapnī Erikso piecēlās, izgāja galerijā un nomurmināja:

— Cik šeit ir skaisti!