Divas sfinkas

Amenhotepa dēļ viņa vēlējās dzīvot un būt skaista! Nē! Viņa piespiedīs šo cietsirdi samaksāt par pieprasītajām mīlas stundām. Un, jo ātrāk šis atmaksas brīdis pienāks, jo labāk!

Kad Amenhoteps piecēlās no galda, arī Erikso smaidīdama cēlās kšļjās un ļāva sevi aizvest uz istabu, kur jau bija klāta laulības gulta. Smagais aizkars lēni noslīdēja lejā…

Austošās saules staros apvārsnis kļuva purpursārts, bet rasas lāses, kas trīsuļoja uz ziediem un zaļumiem, bija pārvērtušās neskaitāmos briljantos, kad uz terases iznāca Amenhoteps un Erikso. Viņa bija pavisam bāla, viņš staroja laimē. Brīdi abi klusēja, tad mags jautāja, jautri un bezrūpīgi smaidīdams:

— Ko tad tu, mīļotā, neprasi samaksu par to svētlaimi, ko man dāvāji? Kas man jādara? Ko izdomājusi tava mazā sirsniņa? Ko vēlies, lai tev dodu?

Erikso nodrebēja un pagriezās, vērdamās viņā drūmu skatienu.

— Ko vēlos, lai tu man dotu?… Nāvi! — viņa atbildēja, kā skaldīt noskaldīdama katru vārdu.

Satriektais Amenhoteps sagrīļojās un atkāpās atpakaļ. Viņam aizrāvās elpa, uz pieres izspiedās auksti sviedri.

— Nāvi? — viņš atkārtoja. — Ko tu prasi, neprātīgā? Vai tu zini, kas ir nāve?

— Jā, zinu, — atbildēja Erikso, un viņas sejā ielija drudžains sārtums. — Nāve — tas nozīmē iznīcību šai matērijai, kurā esmu ieslēgta gadsimtiem ilgi, nejūtot prieku un nedzīvojot īstu cilvēka dzīvi. Nāve — tā ir atgriešanās mūžīgajā izplatījumā, kur tu, cietsirdīgais tirān, mani vairs nepakļausi sev, jo tava varēšana beidzas kapa malā. Steidzies atdot man brīvību! Vai arī tu iedrošināsies neizpildīt savu maga godavārdu, nicināmais?

Amenhoteps klusēja, aizsedzis seju ar rokām.

Smagā, saraustītā elpa liecināja par viņa dvēselē trakojošo vētru. Aizritēja vairākas minūtes, kas Erikso likās kā mūžība. Tad mags izslējās. Viņa seja bya kļuvusi bāla, bet aizmiglotais skatiens — nespodrs un apdzisis.

— Tikai sieviete varēja izgudrot tādu atriebību un upurēt naidam dārgāko, kas ir cilvēkam, — viņš teica aizsmakušā balsī. — Bet, ja jau dzīve ar mani tev šķiet ļaunāka par nāvi, tad es atdodu tev brīvību. Ej un atgriezies pie vīra, kurš tev ir tik dārgs un… esi laimīga! Cietumsargs vairs neiejauksies tavā dzīvē, bet iztālēm svētīs tevi par to laimes mirkli, ko esi viņam dāvājusi.

Erikso nodrebēja un pārsteigumā sastinga. Viņa ielūkojās Amehotepa satrauktajā un vienā mirklī novecojušajā sejā. Viņa acumirklī apsvēra un izvērtēja piedāvāto velti, un pēkšņi dzīve viņai šķita neizsakāmi tukša un bezmērķīga, bet nākotne, kurā būs neizbēgami jāzaudē viss, kas viņai bijis dārgs, likās kā drūms bezdibenis, pilns asaru un ciešanu. Erikso iztēlojās vecumu ar tā grumbaino seju, sirmajiem matiem un saliekto muguru, un viņu, kura vienmēr bija bijusi jauna un skaista, pārņēma šausmas.

Nē! Viņa vēlējās nomirt savā dailes plaukumā, gribēja, lai viņu apraud šis pats Amenhoteps un lai Ričarda atmiņās viņa vienmēr dzīvotu kā priekpilna vīzija.

— Nē! — viņa teica, domīgi pašūpodama galvu, — dod man nāvi! Esmu nogurusi, alkstu miera un, visbeidzot, vēlos izplest savus garīgos spārnus, lai aizlidotu izplatījumā. Vai tiešām tu, kas esi iekļuvis neredzamajā pasaulē, sāksi mani atrunāt no atgriešanās tajā?

Gārdzoša nopūta izlauzās no maga krūtīm. Neteicis ne vārda, viņš pagriezās un klusi devās uz laboratoriju, kur gluži bez spēka atslīga krēslā.

Kādu brīdi viņš domāja. Saņemtais trieciens bija salauzis viņa sirdi, tomēr spēcīgais, disciplinētais gars pamazām atguva spēju valdīt pār sevi.

— Kā grēkoju, tā arī tieku sodīts! Mūžam patiesa ir leģenda par Ahilleja papēdi, — viņš nomurmināja. — Es pieļāvu, ka nevaldāma kaislība ņem virsroku pār veselo saprātu, un savā aklumā nepamanīju, kā šīs sievietes prātā ieperinājās sātaniska doma. Tagad jau ir par vēlu: man jātur dotais vārds.

Viņš pievilka klāt kausu, līdz pusei piepildīja to ar vīnu un pievienoja dažus pilienus bezkrāsaina šķidruma. Tad lēniem soļiem atgriezās terasē. Kad viņš gāja cauri istabai, kur vēl vakar bija tik laimīgs, kauss viņam likās smags kā klints.

Erikso, atspiedusies pret kolonnu, viņu gaidīja. Viņa domīgi lūkojās saules lēktā, kuras rietu viņai nebija lemts redzēt. Saklausījusi Amenhotepa soļus, viņa pagriezās. Mags bija atguvis savu ierasti bargo un lepno stāju. Viņa bālo pieri izvagoja dziļa rieva, bet skatiens bija mirdzošs un neizdibināms. Amenhotepa roka drebēja, kad viņš sniedza Erikso kausu, teikdams:

— Ņem! Tas nesīs tev nāvi, kuru tu pieprasi kā samaksu par savu mīlestību. Tev tiek samaksāts!

Erikso ar izbrīnu palūkojās uz viņu. Tad lēnām pastiepa roku un paņēma kausu. Kādu brīdi viņas skatiens domīgi kavējās pie brīnišķīgās ainavas, tad apstājās pie Amenhotepa, kas, atspiedies pret kolonnu, drūmi vērās viņā. Erikso ātri pielika kausu pie lūpām un vienā paņēmienā to iztukšoja.