Divu okeānu noslēpums

— Pa labi, pa labi, Jurij Pavlovič! — pēkšņi ķiverē atskanēja zoologa balss. — Divus metrus augstāk! Div­desmitais kilometrs beidzas… Stāt! Nu tā. Tagad des­mit metrus tālāk … Tā … Desmit metrus pa labi .., Tikpat daudz pa kreisi … ieslīpi uz augšu … Aizdedzi­niet laternu…. Nodzēsiet. Izslēdzu visus tuvākos pro­žektorus, lai netraucē simt četrdesmit otrā darbu… At­kārtosim manevru. Stāt! . .. Pastāviet brītiņu nekus­tīgi … Es mazliet palielināšu spriegumu .. .

Leitnants apturēja skrūvi un, noregulējis muguras gaisa maisu, palika uz vietas, lūkodamies gaišdzeltenajā krēslā. Gan tālu, gan tuvu kā ēnas aizšāvās te miglaini, te skaidri zivju, meduzu un molusku silueti.

Negaidot, gandrīz uz redzamības robežām, no augšas parādījās dīvaina ēna — gara, taisna, uz leju šaurāka, taču bez zivīm raksturīgā ķermeņa vijīguma. Ēnas priekšā bija vienāds, nemirkšķinošs gaismas plankums, no plankuma stiepās taisns, gaišs stars.

Leitnanta sirds sāka trauksmīgi sisties.

«Kas tas varētu būt? Haizivs? Milzīgs tuncis? … Nē, tā nav zivs.»

Ēna ātri tuvojās — ieslīpi uz leju.

«Aizdedzināt laternu?… Nē, nevajag, labāk nogai­dīt …»

Tumšais siluets aizslīdēja kādus četrdesmit metrus attālu no leitnanta un strauji ienira dziļumā.

«Cilvēks!» gandrīz iekliedzās leitnants. «Tas ir cilvēks skafandrā! Milzīgā, nulles numura skafandrā… Kas tas varētu būt? Skvorešņa? Bet Skvorešņa ir dibenā pie Ma- rata … Kas tad? Peld pareizi. . . Kājas izstieptas un sa­kļautas … Rokas piespiestas pie sāniem … Kāds no mū­sējiem …»

Un pēkšņi viss sagriezās leitnanta acu priekšā. Asinis iesitās galvā, smadzenes aizmiglojās. Ar aptumšotu

apziņu, nedomājot leitnants palaida skrūvi ar desmit des­mitdaļu ātrumu un traucās lejup uz priekšu, paka| aiz­domīgajai ēnai.

—   Jurij Pavlovič! — atskanēja pārsteigtā zoologa balss. — Kur tad jūs pazudāt no ekrana? Jurij Pavlovič! Atbildiet taču! Jurij Pavlovič! Jurij Pavlovič! Kas par velnu! Tālrunis, vai, sabojājies? — neizpratnē murmināja zinātnieks. — Kā gan tik pēkšņi? …

Leitnants dzirdēja šos saucienus it kā caur vati: tie līdz viņa apziņai nenonāca. Visa viņa būtne tagad bija koncentrēta tikai uz vienu gaišu plankumu, kas ātri tu­vojās, k|ūdams aizvien spilgtāks un gaišāks: cilvēks tur priekšā peldēja tikai ar četru desmitdaļu ātrumu.

Vēl mirklis, un leitnanta pirksts nospieda vadības pults pogu. Spilgts gaismas stars atsitās pret cilvēka ķi­veri un apgaismoja viņa seju.

Pār leitnanta lūpām izlauzās aizsmacis kliedziens — negantu dusmu un nāvīga ienaida kliedziens:

—   Gorelovs!!!

Laternas gaismas apžilbināts, cilvēks instinktivi pa­cēla rokas pie acīm. Un tai pašā mirklī pilnā gaitā ka liel­gabala šāviens viņam uzdrāzās leitnants un no mugur­puses satvēra viņa rokas virs elkoņiem.

Tikai uz vienu mirkli Gorelovs pavērsa pret Kravcovu šausmu izķēmoto seju. Nākošajā mirklī viņš salieca sa­kļautās kājas un ar briesmīgu spēku iespēra leitnantam pa vēderu. Skafandra aizsargāts, leitnants sitienu nejuta, taču viena viņa roka palaida vaļā Gorelova roku, kaut gan otra joprojām to cieši saturēja.

Pretinieki atradās aci pret aci.

Klusēdami, nenolaizdami acis viens no otra, viņi, skrūvēm joprojām strādājot, šaudījās nelielā lokā.

Šausmas Gorelova sejā nomainīja nicīgs smīns: viņš pazina ienaidnieku, un tas acīm redzot nelikās viņam vi­sai bīstams.

Leitnants aizsmacis elsoja, viņa mati no sviedriem salipa un krita pār acīm; nespēks — ievainojuma sekas — atgriezās un apmigloja smadzenes. Tik tikko līdz apziņai nonāca kapteiņa un vecākā leitnanta balsis, kuri viņu meklēja, un kapteiņa dotā pavēle Skvorešņam.

«Ko darīt? Kā viņu sagūstīt? Skrūve . . . Apstādināt viņa skrūvi!» Kravcovs nolēma.

Sakļāvis kājas un ar pēdām pagriezis stūres, viņš metās ar krūtīm pret Gorelovu un paguva nospiest pogu uz viņa vadības pults. Pults atvērās, tās vāciņš atsitās vaļā un palika karājoties. Bet tūdaļ, pirms leitnants pie­skārās pazīstamajai sviriņai, kas vadīja Gorelova skrūvi, Gorelova roka satvēra leitnanta roku, atgrūda to tālu sā­nis, atgriezās pie pults un tad pacēlās pār leitnantu.

Gorelova rokā, laternas uguns apgaismota, pazibēja vara adata garā, tievā auklā . . .

«Nāve!» leitnantam izšāvās caur smadzenēm.

Nelaizdams Gorelovu vaļā, leitnants strauji pagrieza stūres. Skrūve aiznesa viņu no ienaidnieka rokas apakšas un, apmetis pusloku, leitnants nokļuva Gorelovam aiz muguras. Taču, tikko viņš paguva atviegloti noelsties un izvilkt no savas vadības pults adatu, Gorelovs pagriezās pret viņu un izrāva roku no leitnanta notirpušajiem pirk­stiem.

Kā pa miglu leitnants ieraudzīja pamirdzam īsu, dzeltenu zibeni, kas nokrita viņam uz krūtīm, un tūlīt, ne­paguvis pat iekliegties, juta, ka ķermenī ieurbjas it kā ugunīgs nazis.

Ūdens strūkla zem vairāku desmitu tonnu spiediena ielauzās caur skafandra atvērto vīli un vienā mirklī pār­šķēla leitnanta krūtis . . .

Leitnanta ķermenis lēni nosvērās ar galvu lejup un ar spilgti degošo laternu, skrūves svaidīts no vienas uz otru pusi, grima tumšajos dziļumos.