Divu okeānu noslēpums

Viņi jau peldēja virs zemūdeņu ierindas. Cīņas laikā zemūdenes bija tuvinājušās un intervāli starp centralas - jiem kuģiem samazinājušies līdz piecdesmit metriem.

—   Palēniniet ātrumu līdz vienai simtdaļai! — izrī­koja Skvorešņa.

Visi trīs uzreiz gandrīz apstājās uz vietas un palika virs zemūdenēm. Skvorešņa turpināja:

—   Klausieties, puiši! Ja nu mēs sarīkotu šīm ienaid­nieka zemūdenēm mazu pretdiversiju? Jūs redzat, kā tās sakļauj ierindu lokā? Pajautāšu kapteinim! … Biedri ko­mandieri

—   Klausos, biedri Skvorešņa.

—   Vai jūs mums neatļautu, pirms ienaidnieks mums uzbrūk, pamēģināt izsist no ierindas trīs viņa zemūdenes?

—   Kādā veidā?

—   Man līdz ir trīs granatas un manilas troses pār­palikums. Zemūdenes peld ar vismazāko ātrumu, skrūvēm gandrīz nemaz negriežoties. Mēs piesietu pie skrūvēm pa granatai … Skrūves uztīs troses, bet pēc tam ar sa­vām lāpstiņām uzsitis pa granatām.

—   Asprātīga ideja, biedri Skvorešņa! — pēc mirkļa atbildēja kapteinis. — Bet es negribu pirmais sākt nai­dīgo uzbrukumu. Lai to dara viņi. Griezieties atpakaļ!

—   Tieši tā, griezties atpakaļ! Ar divu desmitdaļu ātrumu uz priekšu! — Skvorešņa deva komandu Maratam ar Pavļiku.

Viņi lēnām, it kā negribot devās uz priekšu, nolaiz­damies pie zemūdenēm, lai vēlreiz tās uzinanigi aplūkotu, un pēc tam sāka peldēt uz salu.

Aizpeldot kādus pāris kilometrus no ienaidnieka ku­ģiem, Pavļiks pagrieza galvu pret Skvorešņu, gribēdams viņam kaut ko sacīt. Pa acu galam viņš pēkšņi ieraudzīja garas, melnas līkloču ēnas, kas strauji dzinās viņiem pakaļ.

—   Mums seko haizivis! — iesaucās Pavļiks un pa­vērsa laternas staru pret tām.

To pašu ātri izdarīj-a Skvorešņa un Marats. Dīvainie ķermeņi nāca viņiem aizvien tuvāk. Taču tie nelīdzinājās ne haizivīm, ne kādiem citiem ūdens iemītniekiem. Uz to apaļajām, metāliski spīguļojošām galvām bez mutēm zil­gani zalgoja četras lielas, plakanas acis. Slaidie, noapa­ļotie ķermeņi sašaurinājās mugurpusē, kur ar acīm ne­tveramu ātrumu griezās kaut kādas neparastas astes .. . Savādo ķermeņu skaits aizvien pieauga, aizvien jaunas un jaunas ēnas izšāvās no aizmugures tumsas.

—   Lejup! — nokomandēja Skvorešņa.

Visi trīs acumirklī izpildīja pavēli un, pārkārtojuši stūres, saliekušies lokā, strauji ienira dziļumā.

Daži dīvainie ķermeņi atšķīrās no pieaugošā bara un, noliekuši galvas, sekoja cilvēkiem; pārējie, paņirbēdami laternu gaismā, aizšāvās taisnā līnijā tālāk.

—   Uz augšu! — steigšus atskanēja jauna Skvorešņas komanda.

Gandrīz nekavējoties kursu pārmainīja ari vajātāji, aizvien vairāk tuvodamies draugiem …

—   Magneta torpēdas! — pārsteigtais Skvorešņa iesaucās un nokomandēja: — Ar trīs desmitdaļu ātrumu uz priekšu! Taisnā līnijā!

Torpēdas tagad šāvās viņiem pakaļ, neatpaliekot, bet arī netuvojoties, turoties kādus trīsdesmit metrus iepakaļ.

—   Biedri komandier, magneta torpēdu bars šaujas tieši uz salu! Sešas vajā mūs!

—   Redzam uz ekrana!

—   Atļaujiet pagriezties atpakaļ, lai neaizvilktu sev līdz torpēdu asti!

—   Atļauju!

—   Vai kaujas operācijās var uzskatīt par uzsāktām?

—   Jā … Tās uzsācis ienaidnieks!

—    Paldies, biedri komandier! Nu, puikiņi, pagrie­ziens pa horizontāli simt astoņdesmit grādu leņķī!

Apgriezdamies plašā lokā, visi devās atpakaļ kā iepriekš ar trīs desmitdaļu ātrumu. Torpēdas automatiski, bet, pēc smīnošā Skvorešņas domām, pat padevīgi, at­kārtoja manevru.

—   Izšķirties! — joprojām komandēja Skvorešņa. — Pa labi un pa kreisi no manis! Ieturēt piecdesmit metru intervālu!

Torpēdu pulciņš tāpat izšķīrās. Skvorešņam sekoja trīs jorpedas, Maratam — divas, Pavļikam — viena.

Ūdeņu tumšajā krēslā priekšā parādījās zemūdeņu rinda. Torpēdas pēkšņi paātrināja gaitu, tuvojoties Skvo­rešņam, Maratam un Pavļikam. Milzīgās zemūdeņu ēnas ātri izauga priekšā, kļuva aizvien skaidrākas, draudot ar sadursmi.

—Vai jūtat! — gavilējoši iekliedzās Skvorešņa. —- Katrs uz zemūdeni sev pretī! Ar desmit desmitdaļu ātrumu uz priekšu! Zem ķīļa!

Cilvēki kā bultas šāvās pretī kuģiem. Jau panirdams zem tiem, Skvorešņa atskatījās un paguva ievērot, kā vi­sas viņam sekojošās torpēdas, aizvien vairāk palielinot ātrumu, pēkšņi paceļ uz augšu savas nāvi nesošās galvas un drāžas virsū zemūdenēm … Kuģu milzīgo metālisko masu pievilkšanas spēks pārspēja skafandru pievilkšanas spēku!

Tikko Skvorešņa un viņa biedri" bija paguvuši atrau­ties kādus simt metrus no zemūdenēm, kad seši neparasti stipri sprādzieni cits pēc cita satricināja apkārtējos ūde­ņus. Tūlīt pēc sprādzieniem uzliesmoja trīs milzīgi uguns- stabi, neredzamas, spēcīgas strāvas tālu aizsvieda cilvē­kus, un viss uzreiz noklusa …

—     Biedri komandier! Trīs ienaidnieka zemūdenes iz­nīcinājušas viņu pašu torpēdas! — «Pioniera» centralajā postenī atskanēja Skvorešņas ziņojums.

—   Redzēju. Apsveicu ar panakumiem!

—   Vai atļauts operāciju atkārtot?

Atbilde sekoja pēc kāda brīža.

—    Ienaidnieks apjucis, — beidzot bija dzirdama kap­teiņa balss. — Tas gatavojas atkāpties. Zemūdenes priekšgala lielgabals uzsācis kauju. Atgriezieties ala, ietu­rot trīssimt metru dziļumu!