Dzintara tālskatis

Lira apsēdās viņam blakus, bet siltais Panteleimonskaķis viņai klēpī. Cik laimīgs bija Vils, ka Lira nu bija nomodā un viņu uzraudzīja! Viņš bija patiesi bezbailīgs, un Lira viņu neizmērojami apbrīnoja, taču Vils neprata melot, nodot un blēdīties, kas viņai nāca tikpat dabiski kā elpošana. Par to domādama, meitene sev šķita sirsnīga un nevainīga, jo darīja to Vila un nekad ne sevis labā.

Lira bija domājusi atkal ieskatīties aletiometrā, taču, sev par lielu pārsteigumu, juta tādu nogurumu, it kā visu šo bezapziņas laiku būtu pavadījusi nomodā. Viņa apgūlās cieši blakus Vilam un aizvēra acis "tikai nelielai snaudai", kā pati sev stāstīja, pirms iegrima miegā.

14 Uzzini, kas tas ir

PULĒS BEZ PRIEKA IR NEPILNVĒRTĪGAS « PULĒS BEZ RAIZĒM IR NEPILNVĒRTĪGAS RAIZES BEZ PŪLĒM IR NEPILNVĒRTĪGAS < PRIEKS BEZ PŪLĒM IR NEPILNVĒRTĪGS • DŽONS RASKINS

vils un Lira gulēja visu nakti un pa­modās, kad viņiem acis iespīdēja saule. Faktiski viņi pamodas ar apmē­ram sekundes starplaiku un vienu un to pašu domu, bet, kad paskatījās ap­kārt, sev cieši blakus ieraudzīja kava­lieri Taieliju mierīgi stāvam sardzē.

-    Konsistorija tiesas karaspēks ir atkāpies, Taielijs viņiem pavēstīja. Koulteres kundze ir karaļa Ogunves rokās un ceļā pie lorda Ezriela.

-   Kā jūs to zināt? jautāja Vils, stīvi uzsliedamies sē­dus. Vai bijāt caur logu izlīduši atpakaļ?

-   Nē. Mēs sazinājāmies caur magnetīta rezonatoru. Es ziņoju par mūsu sarunu, Taielijs pievērsās Lirai, sa­vam komandierim lordam Rokem, un viņš piekrita, ka mums jāiet kopā ar jums pie lāča un, kad būsiet viņu sa­tikuši, tad nāksiet kopā ar mums. Tātad mēs esam sa­biedrotie, un mēs palīdzēsim jums, cik vien spēsim.

-   Labi, Vils teica. Tad paēdīsim kopā. Vai jūs ēdat mūsu ēdienu?

-    Paldies, jā, lēdija atbildēja.

Paņēmis dažus pēdējos žāvētos persikus un saziedējušu rupjmaizes klaipu pēdējo, kas viņam bija palicis, Vils ēdie­nu sadalīja visiem, lai gan spiegi, protams, neņēma daudz.

-   Runājot par ūdeni nešķiet, ka šajā pasaulē tas būtu kur tuvumā, Vils teica. Vajadzēs pagaidīt, kamēr tie­kam cauri, tikai tad dabūsim padzerties.

-    Tādā gadījumā labāk to izdarīt drīzāk, Lira at­saucās.

Tomēr vispirms viņa izņēma aletiometru. To varēja sa­skatīt skaidri, nevis kā pagajušajā naktī, bet pēc ilgās gu­lēšanas pirksti bija kļuvuši gausi un stīvi. Viņa pajau­tāja, vai ielejā vēl aizvien draud kadas briesmas. Ne nāca atbilde: visi kareivji ir projām, bet ciema iedzīvotāji savās mājās; tā nu viņi gatavojās doties prom.

Tuksneša žilbinošajā gaisā starojošais logs krūma dziļajā paēnā izskatījās savāds: sulīgi zaļas augu segas kvadrātiņš, kas karājās gaisā kā glezna. Gallivespiāni gribēja uz to palūkoties un jutās pārsteigti, redzēdami, ka, skatoties no aizmugures, loga it kā nemaz nebija, un tā esamība atklājās, vienīgi apejot to no sāna.

-   Ja jau esam izgājuši cauri, man vajadzēs to aizvērt, Vils sacīja.

Lira mēģināja sakniebt loga malas kopa, bet viņas pirksti tās nemaz nevarēja atrast; tāpat gāja arī spie­giem, par spīti viņu sīkajām plaukstām. Vienīgi Vils spēja nekļūdīgi sataustīt, kur tās ir, un viņš to izdarīja precīzi un ātri.

-   Cik pasaulēs ar šo nazi var iekļūt? Taielijs vaicāja.

-   Cik vien to ir, atbildēja Vils. Nevienam nekad ne­pietiks laika to noskaidrot.

Uzmetis mugursomu plecos, viņš pirmais izgāja uz meža ceļa. Spāres baudīja svaigo, valgo gaisu, kā adatas šaudīdamās saules staros. Koki virs galvas vairs nelocījās tik nevaldāmi, un gaiss bija vēss un rāms, tāpēc vēl jo satriecošāk šķita ieraudzīt starp zariem sadragāta žiroptera vraku ar afrikāņu pilota līķi, kas, sapinies sēdekļa siksnās, pa pusei karājās ārā no durvīm, un mazliet tālāk atrast pārogļojušās cepelīna atliekas sodrējaini melnas audekla skrandas, nomelnējušus statņus un cauruļvadus, sasistus stiklus un līķus: trīs pārogļojušos vīrus ar iz­kropļotiem locekļiem tādās pozās, it kā tie vēl arvien draudētu cīnīties.

Un tie bija tikai tie, kas bija nokrituši takas tuvumā. Augšā uz klints un tālāk starp kokiem bija vēl citi līķi un vairāk vraku. Satriekti un pieklusuši abi bērni gāja caur asiņainās izrēķināšanās vietu, kamēr pie tādiem skatiem pieradušie spiegi, lidodami uz savām spārēm, vērās ap­kārt aukstasinīgāk, pētīdami, kā risinājusies kauja un kurš cietis lielākus zaudējumus.

Sasnieguši ielejas augšdaļu, kur koki kļuva retāki un sākās varavīksnes, viņi apstājās un pamatīgi padzērās ledaino ūdeni.

-    Cerams, ar to meitenīti viss ir kārtībā, Vils ieru­nājās. Mēs nemūžam nedabūtu tevi laukā, ja viņa tevi nepamodinātu. Ema speciāli gāja pie svētā, lai dabūtu to pulveri.

-    Viņai viss ir labi, teica Lira, pagājušonakt es to pajautaju aletiometram. Taču viņa domā, ka mēs esam velni. Viņa no mums ir nobijusies. Droši vien viņa vēlas, kaut nekad nebūtu tajā iesaistījusies, bet meitene ir drošībā.