Dzintara tālskatis

Un tad nāca gara, grūta gājiena diena; Vilam tā nesa­gādāja raizes, bet Liru novārdzināja meitenes kajas pēc ilgā miega bija novājinātas un slābanas. Taču drīzāk viņa ļautu izraut sev mēli nekā žēlotos, cik slikti jūtas, kli­bodama, nerunīga un dreboša viņa turējās Vilam līdzi un neko neteica. Tikai tad, kad dienas vidū viņi apsēdās, Lira atļāvās iešņukstēties un to arī tikai brīdī, kamēr Vils bija pagājis tālāk atviegloties.

Lēdija Salmekija sacīja: Atpūties! Nogurums nav nekāds kauns.

-   Bet es negribu sagādāt Vilam vilšanos! Negribu, lai viņš mani uzskata par vārguli un kavēkli.

-   Tas nu ir beidzamais, ko viņš domā.

-    To jūs nevarat zināt, — Lira nelaipni atteica. Jūs viņu nepazīstat labāk kā es.

-   Ja dzirdu nekaunību, es to pazīstu, lēdija mierīgi sacīja. Tagad dari, kā lieku, un atpūties. Pietaupi savu enerģiju iešanai.

Lira gribēja dumpoties, bet lēdijas spožie dzeloņi saulē bija skaidri saskatāmi, tāpēc meitene neko neteica.

Lēdijas biedrs kavalieris atvēra magnetīta rezonatora futlāri, un, ziņkārei ņemot virsroku pār aizvainojumu, Lira vēroja, ko viņš darīs. Instruments izskatījās pēc īsa, no blāva, pelēcīgi melna akmens izgatavota zīmulīša uz koka statīva; kavalieris kā vijolnieks vilka pār tā galu sīku lociņu, piespiezdams pirkstus dažādiem virsmas punktiem. Šīs vietas nebija atzīmētas, tāpēc šķita, ka viņš tās aizskar uz labu laimi, bet no saspringtās sejas iz­teiksmes un pārliecinātajām, veiklajām kustībām Lira saprata, ka šai nodarbei ir nepieciešams tikpat daudz zināšanu un iemaņu kā viņai pazīstamajai aletiometra nolasīšanai.

Pēc vairākām minūtēm spiegs lociņu nolika un paņē­ma radioaustiņas, ne lielākas kā Liras mazā pirkstiņa nags, un vienu vada galu cieši aptina ap akmenim pie­stiprinātu tapiņu, bet otru ap otru tapiņu. Manipulējot ar abām tapiņām un ar vada savilkumu starp tām, viņš acīmredzot saņēma atbildi uz savu ziņojumu.

-   Kā tas darbojas? Lira painteresējās, kad vīriņš bija beidzis.

Taielijs palūkojās meitenē, kā vērtēdams, vai viņa tie­šām grib to zināt, un tad atbildēja: Jusu zinātnieki jeb, kā jūs viņus dēvējat, eksperimentējošie teologi pazīst tā saukto kvantu samezglojumu. Tas nozīmē, ka var eksis­tēt divas daļiņas ar kopīgām īpašībām: kas notiek ar vienu daļiņu, tas tajā pašā brīdī notiek arī ar otru neat­karīgi no tā, cik tālu viena no otras tās atrodas. Nu, un mūsu pasaulē eksistē tāds paņēmiens, kad paņem kopīgu magnetītu, samezglo visas tā daļiņas un pēc tam tās sašķeļ pa divi tā, ka abas daļas kopīgi rezonē. Šī mag­netīta dublikāts atrodas pie mūsu komandiera lorda Rokes. Kad es savu lociņu spēlēju uz šī, otrs precīzi repro­ducē atveidotās skaņas, un tā mēs sazināmies.

Nolicis visu malā, Taielijs kaut ko pateica lēdijai. Sal­mekija piegāja viņam klāt, un abi pagāja nostāk, sarunā­damies tik klusi, ka Lira neko nevarēja dzirdēt, kaut gan Panteleimons kļuva par pūci un pavērsa savas lielās ausis viņu virzienā.

Patlaban atgriezās Vils, un viņi devās tālāk gausāk, nekā ritēja diena; taka kļuva stāvāka, bet sniega robeža nāca tuvāk. Klinšu ielejas galā viņi atpūtās vēlreiz, jo pat Vils nomanīja, ka Lira ir gandrīz pagalam meitene stipri kliboja un viņas seja bija kļuvusi pelēka.

Ļauj, es apskatīšu tavas kajas, Vils viņu uzrunāja, -ja tās ir noberztas, es tās apsmērēšu ar ziedi.

Kājas bija pamatīgi noberztas, un Lira, aizvērusi acis un griezdama zobus, ļāva tās ieziest ar asinssūnas ziedi.

Kavalieris tikmēr nevaļīgi rosījās, bet pēc piecām minū­tēm nolika rezonatoru, sacīdams: Es pavēstīju lordam Rokem, kur mēs esam, un viņi sūta šurp žiropteri, kas mūs aizvedīs, tiklīdz būsiet aprunājušies ar savu draugu.

Vils pamāja ar galvu. Lira nelikās to dzirdam. Patla­ban viņa piekususi sēdēja, vilkdama kājās zeķes un kur­pes. Pēc tam viņi atkal devās ceļā.

Vēl viena stunda, un lielāko daļu ielejas pārņēma krēsla. Vils prātoja, vai viņi pirms tumsas iestāšanās atradīs kadu pajumti, bet tad Lira priecīgā atvieglojumā iesaucās:

-   Jorek! Jorek!

Viņa Joreku bija ieraudzījusi ātrāk nekā Vils. Lāču ka­ralis atradās krietni tālu, tomēr viņa baltais kažoks ne­skaidri vidēja pret sniegu; atskanot Liras balsij, viņš pagrieza galvu, paostīja gaisu un pa kalna sānu lēkšoja viņiem pretī.

Ignorēdams Vīlu, lācis ļāva Lirai papliķēt viņa kaklu un iespiest seju vilnā. Viņš rūca tik stipri, ka Vils juta vibrējam kājas, bet Lira, manīdama Joreka prieku, acu­mirklī aizmirsa savas tulznas un nogurumu.

-   Ak, mīļo Jorek, es tā priecājos tevi satikt! Nemūžam nedomāju, ka vēl kādreiz tevi redzēšu pēc tiem laikiem Svalbārā un pēc visa notikušā! Vai Skorsbija kungs ir drošībā? Kā klājas jūsu karalistē? Vai tu te esi viens pats?

Mazie spiegi bija pazuduši; lai vai kā tagad šķita, ka krēslainajos kalnos viņi ir tikai trijatā: zēns, meitene un lielais baltais lācis. Kad Joreks viņai piedāvāja savu mu­guru, Lira rāpās augšā, it kā nekad nebūtu vēlējusies atrasties kur citur, un lepna un laimīga jāja, viņas dār­gais draugs pēdējo ceļa posmu nesa viņu uz savu alu.