Kad būs uzvarēts laiks

Mājās parasti atgriezos tikai vēlu vakarā. Savā dzīvoklī Sretenskija bulvārī"pie rakstāmgalda atzveltnes krēsla palaikam pavadīju stundas divas, atpūtos un vienlaikus prātoju, kā izārstēt sevišķi smagi ievainotos. Lāgiem pierakstīju nozīmīgākos faktus vai rakņājos literatūrā, cenzdamies atrast līdzīgus klīniskus gadījumus.

Tads laika pavadīšanas veids kļuva par paradumu. Ar draugiem un saviem biedriem zinātniekiem tikos reti: tā kā vēlu nācu mājās, tam pavisam neatlika laika, bet telefona sarunas es neieredzu un šo aparātu izmantoju tikai ārkārtīgas nepieciešamības gadījumos. Mans neparastais atnāca pie manis pavisam nemanāmi tādā ikdienišķā, rāmā vakarā. Klusumā, ko laiku pa laikam pārtrauca ierastie derdzīgie tramvaja dārdi, cita aiz citas virknējās precīzas domas. Es domāju par kādu vecāko leitnantu, kas pēc kontūzijas bija zaudējis valodu. Kad prātā jau tikko jaušami sāka iezīmēties varbūtējais slēdziens, iezvanījās telefons. Es negaidīju zvanu. Vakara klusumā un domu koncentrētībā tas likās tik skaļš, ka pakampu klausuli, nepatikā viebdamies. Mana ārsta dzirde uztvēra, ka balss, kas apjautājās, vai šis esot profesora Faincimera dzīvoklis, ir nervozi sasprindzināta. Tad sekoja dialogs:

— Vai jūs esat profesors Faincimers?

— Jā.

— Piedodiet, lūdzu, ka tik vēlu traucēju. Es dienā zvanīju reizes piecas, kamēr man pateica, ka jūs agrāk par vienpadsmitiem mājās nenākot.

— Nekas, es agrāk par vieniem neeju gulēt. Ar ko varu pakalpot?

— Redziet, mani sūtīja pie jums profesors Novgorodcevs. Viņš teica, ka jūs esot vienīgais, kas varot man palīdzēt. Un viņš vēl teica, ka es jums būšot interesants pacients. Tāpēc arī nodomāju …

— Labi, bet kas jūs esat?

— Esmu leitnants, biju ievainots, nesen iznācu no hospitāļa, un tagad man vajag

— Jums vajag tikties ar mani. Rīt pulksten divos otrās ķirurģiskās klīnikas pirmajā nodaļā. Ak, jūs jau zināt adresi .. . Labi. Jautājiet pēc manis, un jūs aizvedīs.

Balss, kas tik kautrīgi murmināja pateicības vārdus, apklusa, un es uzkāru klausuli. Tas, ka šo slimnieku sūtīja mans draugs ķirurgs, kas ne vienreiz vien bija iepazīstinājis mani ar svarīgiem slimību gadījumiem, liecināja, ka pacients ir interesants. Es centos uzminēt, ar ko viņš varētu slimot, bet atteicos no šis nodarbības kā no nelietderīgas, aizsmēķēju un atkal domās atgriezos pie kontuzētā.

Spechospitālis atradās lieliskās telpās, un es bieži vien izmantoju galvenā ķirurga kabinetu svarīgām konsultācijām. Pulksten divos jau biju klīnikas gaitenī un soļoju garām milzīgo logu rindai pa mīksto paklāju, kas pilnīgi apslāpēja troksni. Pie pēdējā loga stāvēja cilvēks, kam roka bija iekārta saitē. Pienācis tuvāk, ieraudzīju, ka viņa jaunā seja ir izmocīta un saspringta. Formas blūze, uz kuras vēl bija redzamas nesen noņemto leitnanta kubiņu pēdas, ļoti piestāvēja tā valkātāja atlētiskajam, slaidajam stāvam. Ievainotais steidzīgi pienāca man klāt un jautāja:

— Vai jūs esat profesors Faincimers? Es tūlīt nopratu, ka tas esat jūs. Bet es esmu tas, kas jums vakar zvanīja.

— Ļoti labi, ejam, — atvēru durvis un ievedu viņu kabinetā.

— Nu tad iepazīsimies, — un es kā parasti sniedzu viņam roku. Ievainotais leitnants apmulsis padeva man kreiso roku (labā nevarīgi karājās platā aizsargkrāsas saitē) un stādījās priekšā kā Viktors Ļeontjevs.

Aizsmēķēju pats un piedāvāju arī leitnantam papirosu, bet viņš atteicās un sēdēja, uz priekšu saliecies, ar veselās rokas slaidajiem, lokanajiem pirkstiem nervozi taustīdams masīvā galda rotājumus. Es ar profesionālu rūpību uzmanīgi pētīju viņu.

Pareizi sejas vaibsti, plāns deguns, biezas, krasi iezīmētas uzacis, nelielas ausis. Patīkams lūpu apveids, tumši mati un tumšbrūnas acis.

«Jūtīga un kaisla daba,» nodomāju un ievēroju viņa vainīgi mulso sejas izteiksmi, kas tik raksturīga ļoti nervoziem vai smagi slimiem cilvēkiem. Kamēr nogaidoši raudzījos uz leitnantu, viņš reizes divas palūkojās man acīs, tūdaļ pat novērsās, un viņa ādamābols vairākkārt sakustējās, it kā viņš censtos ko norīt. «Vagotoniķis,» man iešāvās prātā.

Beidzot leitnants sāka runāt. Viņš jūtami nervozēja, runāja klusi, reizēm pat cīnīdamies ar elpas trūkumu. Viesis pasmaidīja, un mani apbūra šis tikko jaušamais, bet reizē neparasti gaišais smaids, kas no viņa izmocītās, jaunās sejas pilnīgi izdzēsa mokpilno drūmumu.

— Profesors Novgorodcevs teica, ka jūs jau sen pētot dažādas grūti izskaidrojamas smadzeņu slimības. Profesors ir ārkārtīgi iejūtīgs cilvēks — visu mūžu atcerēšos viņu ar pateicību … Pašreiz veselības stāvoklis ir slikts — mani vajā halucinācijas un manī arvien pieaug kaut kāds neizprotams sasprindzinājums. Šķiet, tūdaļ sajukšu prātā. Turklāt vēl bezmiegs un stipras galvas sāpes, lūk, te, — viņš parādīja uz pakauša augšējo daļu. Kaut arī dažādi ārsti visādi centās mani ārstēt, tomēr nekas nelīdzēja.

— Pastāstiet, kā jūs ievainoja, — es palūdzu, un atkal apburošs, viegls smaids pārvērta viņa seju.