Kad būs uzvarēts laiks

— Ak, diez vai tam ir kāds sakars ar manu slimību. Es tiku ievainots ar mīnas šķembu labās rokas locītavā, bet nekādas kontūzijas nebija. Šķemba sadragāja kaulu, tāpēc to izņēma. Gan jau kādreiz kaulu pārstādīs, bet pagaidām roka karājas kā auklā iekārta.

— Tātad ne tūlīt pēc ievainošanas, ne vēlāk nekādas kontūzijas pazīmes jums netika novērotas?

— Nē, nekādas.

— Kad jums sākās šāds savdabīgs psihisks stāvoklis?

— Nesen, tā pirms mēneša pusotra … Jā, laikam gan jau hospitālī. Maz pamazām atveseļojoties, jutu, ka manī arvien pieaug dīvains nemiers. Vēlāk tas pārgāja. Bet nu redziet, kas ir iznācis. Hospitāli atstāju pirms vairāk nekā diviem mēnešiem.

— Bet tagad pastāstiet, kā jums pašam liekas, kāpēc saslimāt?

Leitnants cīnījās ar augošu apmulsumu. Es steidzos viņam palīgā, uzsvērdams, ka gadījumā, ja vien viņš grib, lai es sniegtu palīdzīgu roku, man jāzina pēc iespējas vairāk. Neesmu ne gaišreģis, ne pūšļotājs, bet vienkārši zinātnieks, kam jebkurš jautājums jārisina, balstoties uz noteiktiem faktiem. Lai nekautrējas, man šodien ir laiks, un lai izstāsta visu iespējami sīkāk. Ievainotais pamazām pārvarēja savu kautrību un iesāka stāstīt, vispirms stomīdamies un ar grūtībām meklēdams vārdus, bet pēc tam aprada ar manu rāmo uzmanību un izklāstīja visu notikušo, varētu teikt, pat ar māksliniecisku gaumi.

Pirms kara leitnants Ļeontjevs bija tēlnieks, un es tiešām atcerējos, ka esmu redzējis dažus viņa darbus kādā izstādē Kuzņeckij Mostas ielā. Tās bija lielākoties nelielas sportistu, dejotāju un bērnu statuetes, veidotas vienkārši, taču ar tik dziļu kustību un ķermeņa izpratni, kāda piemīt tikai īstam talantam.

Mākslinieks arī pats bija labs sportists peldētājs. Kādās peldēšanas sacensībās viņš satika Irinu — meiteni, kas mākslinieku pārsteidza ar sava ķermeņa absolūto skaistumu. Leitnanta acis mirdzēja dziļā iekšējā jūsmā, kad viņš stāstīja par savu iemīļoto, un es ļoti dzīvi, pat ar kaut kādu tikko jaušamu nenovīdību iedomājos šo lielisko jauno pāri. Jābūt mīlētāja sirdij un mākslinieka dvēselei, lai tik spilgti, īsi un vienkārši pastāstītu par mīļoto meiteni. īsi sakot, leitnants mani pilnīgi savaldzināja ar savu Irinu, kuru es pat acīs nebiju redzējis.

Šī mīlestība, kas harmoniski apvienoja mākslinieka aizrautību un mīlētāja prieku, izraisīja Ļeontjevā neremdināmas alkas darboties — likt visiem cilvēkiem pārdzīvot tās brīnišķīgās jūtas, kas bija radušās viņos abos ar Irinu. Mākslinieks nolēma izveidot savas iemīļotās tēlu un iemiesot tajā visu viņas būtnes daiļumu, visu viņas kūsājošo dzīvesprieku. Šī vēlēšanās, kas sākumā bija vēl neskaidra, pamazām galīgi izkristalizējās un nostiprinājās, līdz beidzot mākslinieks bija pilnīgi savas idejas varā.

— Jūs saprotat, profesor, — viņš teica, pieliekdamies pie manis, — šis tēls ne tikai kalpotu cilvēcei, paustu ne tikai manu ideju, bet arī bezgalīgu pateicību Irinai.

Un es viņu sapratu.

Mākslinieka iecere galīgi nobrieda ļoti drīz, jo iemīļotā ne mirkli nešķīrās no viņa, taču Ļeontjevs ilgi nespēja izlemt, kādu materiālu izvēlēties. Rēgaini baltais marmors nederēja, arī bronzas košā tumsnējība neatbilda viņa idejai. Citi sakausējumi vai nu iztēli padarīja nedzīvu, vai bija neizturīgi, bet mākslinieks gribēja savas Irinas skaistuma plauksmi saglabāt nākamajiem gadsimtiem.

Lēmums tika pieņemts, kad Ļeontjevs iepazinās ar sengrieķu autoru darbiem, kur bija minēti no ziloņkaula darināti tēli, kas līdz mūsu dienām nav saglabājušies. Ziloņkauls — lūk, materiāls, ko viņam vajadzēja. Tas bija blīvs, un no tā varēja izveidot vissīkākās detaļas, tieši tās, kurām mākslas burvība ļauj radīt dzīvas miesas iespaidu. Turklāt krāsa, nevainojama virsma un ilgstoša izturība, — jā, šis materiāls bija tā vērts, lai to meklētu.

Zinot, ka atsevišķus ziloņkaula gabalus var salīmēt tā, ka savienojuma vietas nav manāmas, tēlnieks veltīja visu savu laiku vajadzīgo ziloņkaula gabalu iegādei un izvēlei. Jāsaka, ka tas prasīja milzīgu neatlaidību, jo mūsu zemē ziloņkauls nav apgrozībā. Iespējams, ka visu vajadzīgo materiālu Ļeontjevs arī nebūtu

savācis, ja palīgā nebūtu nācis viņa draugs ģeologs, kas tikko Sibīrijas ziemeļu piekrastē bija atklājis milzīgu mamuta ilkņu kapulauku. Mamuta ilkņi krastmalas terašu kraujās mūžīgajā ledū bija saglabājušies tik svaigi, it kā piederētu dzīvniekiem, kas gājuši bojā tikai vakar, bet nevis pirms divpadsmit tūkstoš gadiem. Ļeontjevs ātri atlasīja nepieciešamo daudzumu lielisku kaulu un atgriezās Maskavā, vēlēdamies nekavējoties ķerties pie darba.

Sākās karš, kas tēlnieku aizveda tālu no mīļotās un arī no viņa paša jūtu pasaules. Viņš godīgi pildīja savu pienākumu, drosmīgi cīnījās par visu, kas dzimtajā zemē viņam bija dārgs, bet divus mēnešus vēlāk pēc smaga ievainojuma jau atkal atradās Maskavā. Tēviņu sastapa tā pati Irina — gandrīz nekas nebija mainījies mīļotajā, tikai maigums pret viņu, ievainoto, bija kļuvis dziļāks un senāko bezbēdīgo jautrību bija nomainījušas dompilnas skumjas.