Klaiņošana augstākajā līmeni

—    Ko? O, viņa laiku pa laikam klusina balsi, lai mēs nenoklausītos Korporācijas noslēpumus, bet viņš atrodas daudz tuvāk nekā mēs.

—    Es runāju par kaut ko citu!

—    Jūs gribējāt teikt — kā viņas paņēmieni neno­virza viņa uzmanību no ziņojuma? Albert, — Bur­sma gudri sacīja, — ja jūs sēdētu viņa krēslā, jūs arī saprastu, ko viņa saka, pie tam ar lielu spēku. Nevainojams izpildījums vienmēr pievērš uzmanību ziņojumam. Bet tāds cilvēks kā misters Sautfīlds turklāt spēj šo ziņojumu arī kritiski novērtēt! Ievē­rojams cilvēks! Speciālists un labs novērtētājs.

Alberts pamanīja, ka mis Drūrija pa to laiku bei­gusi savu ziņojumu. Varbūt viņa paliks, lai ap­spriestu to kopā ar misteru Sautfīldu? Tomēr nē. Izmetis tikai pāris vārdu, viņš to atlaida. ,

Brīdi vēlāk mis Drūrijas izraisīto sajūsmu nomai­nīja satraucošs lepnums.

Viņš, ne ar ko neievērojamais vecais profesors Larū, bija liecinieks drāmai, kas norisinājās Ezeru

apgabala nervu centrā, sarunām starp titāniskām per­sonībām, kuras izlēma miljonu likteni. Vēl vairāk — viņš pats gatavojās tikt iesaistīts vienā no šādiem lēmumiem! Viņš cerēja, ka nākamais pilnvarotais, kuru pieņems misters Sautfīlds, būs misters Dema­rests.

Albertu nomāca kāda doma.

—     Kel, kā gan misters Demarests spēs pateikt visu tik. . . nu . .. pārliecinoši kā mis Drūrija? Es gribu teikt…

—    Albert, atstājiet to viņa ziņā. Sekss nav vie­nīgais līdzeklis. Pilnvarotie lieliski prot izmantot cilvēka vājākās vietas un apslēptākās dziņas, pat altruismu. Jā, jā, es saprotu, ka nespeciālistu tas pārsteidz, bet pat altruisms var būt noderīgs.

—    Tiešām? — Alberts jutās pateicīgs par katru āko informāciju.

sti meistari dažkārt mīl pielietot šādu paņē­mienu aiz tīras virtuozitātes, — Kels pačukstēja.

Misters Sautfīlds sakustējās krēslā, un Alberts kļuva pati uzmanība.

Kā tad, pa velvēto eju ienāca misters Demarests.

Viņa ienākšana, bez šaubām, bija tāda, ka neko labāku nevarēja vēlēties. Viņš iesoļoja pat ātrāk nekā mistera Blika kabinetā. Viņa uzvalks mirdzēja, brūnās acis staroja. Misters Demarests nostājās pie sienas netālu no mistera Sautfīlda, ne gluži taisni, bet gan tādā kā cīkstoņa pozā. īsta uzvilkta atspere!

Tikai īsu brīdi viņa skatiens pakavējās pie Alberta un Kela, bet tas pauda patiesu biedriskumu un cīņas prieku. Alberts pēkšņi jutās kā kaut kāda heroiska notikuma līdzdalībnieks.

Misters Demarests uzreiz neļāva vaļu savai ener­ģijai. Viņš pārstāstīja Rietumlapzemes, Lielslāvijas

un Cerčilas vēsturi. Viņam līdzās pie sienas zibsnīja kartes (Alberts nespēja izsekot, kā tas notika), un misters Demarests sporta komentatora balsī attēloja arktisko apgabalu dramatisko kolonizāciju. Alberts būtu noturējis viņu par viskautrīgāko visu šo noti­kumu dalībnieku, ja nezinātu, ka tie visi risināju­šies vienlaikus. Nē, lai cik neticami tas būtu, bet visus šos spilgtos faktus misteram Demarestam droši vien pēdējā brīdī pasniedzis kāds iztapīgs pētnieks. Bet kā viņš tos bija pārveidojis!

Saviļņojošais stāstījums aizrāva arī misteru Saut- fīldu. Viņš pat izslējās savā ērtajā krēslā.

Mistera Demaresta balss, tāpat kā mis Drūrijas balss, laiku pa laikam kļuva klusāka. Alberts un Kels atradās tikai dažas pēdas par tālu, lai varētu sadzirdēt Korporācijas noslēpumus.

Sāgai turpinoties, misters Demarests no vikinga pārvērtās romietī. Viņa apbrīnojami modulētā balss kļuva čalojoša, un tajā jautās triumfs. Tagad viņš runāja par grandiozi ieplānotu ekspansiju un gal­venokārt par to, cik lielu peļņu Korporācijai ienes šīs trīs kolonijas. Viņš bārstīja skaitļus. Viņš uzsita misteram Sautfīldam pa plecu. Viņš paglaudīja mis­tera Sautfīlda roku; nonācis līdz tirdzniecības bilan­ces novērtējumam, viņš pakutināja misteram Sautfīl­dam kaklu. Misters Sautfīlds sava garastāvokļa maiņu parādīja, atkal atlaizdamies krēslā.

Tas misteru Demarestu neapturēja.

Viss notiekošais šķita gandrīz piedauzīgs. Alberts, slēpjot apmulsumu, nočukstēja:

— Tagad es saprotu, kāpēc viņus sauc par rok­laižām.

Kels sarauca pieri, ar zīmi lika viņam apklust un turpināja vērot.

Pēkšņi mistera Demaresta balss tonis atkal izmai­nījās: tā kļuva drūma, izmisuma un rūgtuma pilna. Korporācijas gaidāmajai peļņai draudēja briesmas — vēl vairāk, tās draudēja pašiem kapitāla iegul­dījumiem!

Misters Sautfīlds, uzmanīgi ieklausīdamies, palie­cās uz priekšu, lai dzirdētu, par kādām briesmām ir runa. Vai tas bija labi? Uzklausot mis Drūriju, viņš tā nebija darījis.

Viss, ko misters Demarests stāstīja par briesmām, būtībā bija tas pats, ko Alberts bija klāstījis mis­teram Blikam, bet viņš saprata, ka no mistera Dema­resta lūpām tas skan daudz šausmīgāk. Kad misters Demarests bija beidzis, Alberts sajuta nepatīkamu vēsumu. Misters Sautfīlds sēdēja, nebilzdams ne vārda. Ko gan viņš domāja? Vai viņš nebija sa­pratis, kāda traģēdija draud izraisīties?

Brīdi vēlāk viņš piekrītoši pamāja ar galvu un sacīja:

—    Lielisks izskaidrojums.

Alberts gavilēja. Mis Drūrijai viņš tā nebija teicis!

Misters Demarests centās izskatīties svinīgi.