Klaiņošana augstākajā līmeni

Viņa pētīja kādu nelielu mikrofilmu, kas gulēja uz citādi pilnīgi tukša galda. Acīmredzot viņai bija atlicis tikai nedaudz darba, un tad viņa būs brīva. Alberts pacietīgi vēroja, kā viņa lasa. Viņa lasīja ļoti centīgi, tas bija acīm redzams.

Pēc brītiņa sieviete uzmeta viņiem skatienu, it kā atvainodamās pasmaidīja un atkal nolieca galvu. Viņas biklās tumšās acis izteica tik daudz! Varēja redzēt, cik ļoti viņa priecājas par viņu ierašanos un cik ļoti nožēlo, ka ir tik aizņemta, kaut gan daudz labprātāk būtu aprunājušies ar viņiem. Al­bertam kļuva viņas žēl. Viņam kļuva sievietes žēl no visas sirds. Viņš saprata, ka mazajā mikrofilmā itin labi var ietilpt veseli sarežģītu Korporācijas re­ferātu sējumi. Nabaga sieviete! Nabaga sieviete, ku­rai bija lemts būt apgabala direktoram, turpināja lasīt.

Laiku pa laikam viņa gurdeni, bet noteikti no­vilka ar roku pār seju. Viņas pleci bija nedaudz sagumuši. Albertam kļuva viņas arvien vairāk žēl. Viņa nebija pietiekami stipra — bet darba bija tik daudz —, un tomēr viņa tik varonīgi centās pēc ie­spējas labāk tikt galā ar visiem šiem referātiem mikrofilmā!

Beidzot viņa pacēla galvu.

Bija skaidrs, ka darbs vēl nav galā: viņas sejā nebija lasāms atvieglojums. Un tomēr viņa pacēla galvu viņu dēļ.

Viņas labsirdība apņēma viņus kā silta vanna. Alberts jutās spējīgs uz cēlsirdīgāko rīcību, kurai līdzīgas vēl nav bijis. Viņš juta, ka apņēmība aug- tin aug. Viņš to izdarīs!

Alberts paspēra soli uz durvju pusi.

Pirms aiziešanas viņš vēlreiz notvēra viņas ska­tienu, un viņas smaids liecināja, cik pareizi viņa pratusi novērtēt šo smalkjūtību!

Alberts nojauta, ka bagātīgākas atlīdzības nevar būt.

Iznācis atkal parkā, viņš beidzot atskārta, ka vi­ņam blakus ir Kels.

Viņi ilgi vērās viens otrā.

Tad Kels sāka iet uz metro.

—    Pilnīga sakāve, — viņš sacīja.

—           Man liekas, jūs apsolījāt darīt visu, kas ir jūsu spēkos, — ieteicās Alberts. Bet viņš saprata, ka Kela atbilde: «Es arī izdarīju» — ir patiesība.

Viņi lēni gāja tālāk. Kels sacīja:

—           Lieliska sieviete… īsts meistars. Absolūta virtuozitāte!

Alberts atteica:

—           Mūsu sabiedrība tiešām atalgo tos, kas to vis­vairāk pelnījuši.

Un visu garo ceļu līdz mājām viņam prātā bija tikai šī doma.