Labirinta gūstā

Tomass pavadīja rītu, kā teiktu Ņūts, plēšot pakaļu kopā ar Dārzu uzraugu to pašu, kurš izraidīšanas laikā atradās vistuvāk Benam. Zārts bija augumā padevies melnmatains puisis, kurš nez kāpēc oda pēc ieskābuša piena. Daudz neru­nādams, viņš ierādīja Tomasam, ko un kā darīt, lai tas varē­tu strādāt patstāvīgi ravēt, apcirpt aprikožu krūmus, stādīt ķirbjus un kabačus, novākt gatavos dārzeņus. Tomass par darbu nebija īpašā sajūsmā un pārsvarā nepievērsa uzmanī­bu pārējiem rušķiem, bet tas tik un tā bija krietni patīkamāk nekā darāmais Asinsnamā pie Vinstona.

Viņi ravēja garu vagu ar jauniem kukurūzas stādiem, kad Tomass nolēma, ka ir piemērots brīdis Zārta iztaujāšanai. Šis uzraugs viņam šķita daudz pieejamāks par citiem.

-    Klau, Zārt… viņš iesāka.

Zārts uz mirkli pacēla acis pret Tomasu, tad nolaida gal­vu un turpināja strādāt. Viņam bija smagi plakstiņi un sagu­rusi sejas izteiksme tā vai cita iemesla dēļ zellis izskatījās līdz nāvei nogarlaikojies. Jā, zaļknābi? Ko gribēji?

-        Cik pavisam kopā ir uzraugu? Tomass vaicāja, cenšoties neizklausīties pārāk ieinteresēts. Un kādi vēl šeit ir pieejamie amati?

-    Nu, mums te ir būvnieki, slauķi, paunotāji, pavāri, kar­togrāfi, medbrāļi, rušķi, gaļinieki. Protams, skrējēji. Nezinu, varbūt vēl pāris. Es par citiem diez ko neinteresējos, pašam gana savu rūpju.

Vairākums vārdu bija pašsaprotami, bet par dažu nozīmi Tomasam tomēr nebija skaidrības. Kas ir slauķi? Viņš zi­nāja, ka ar to nodarbojas Čaks, taču zeņķis nebija gribējis par to stāstīt. Faktiski atteicās stāstīt.

-     Slauķi ir tie švaļi, kas neder nevienam citam darbam. Tīra tualetes, dušas, virtuvi, sakopj Asinsnamu pēc slaktiņa un visu pārējo. Pastrādāsi dienu ar tiem plikadīdām, un tev pietiks ilgam laikam. To es tev varu garantēt.

Tomasam kļuva žēl Čaka. Nabaga zēns tik ļoti centās būt draugos ar visiem, bet neviens viņam pat nepievērsa uzma­nību. Jā, brīžiem Čaks varēja šķist pārlieku pļāpīgs un uzmā­cīgs, taču Tomass tik un tā novērtēja viņa sabiedrību.

-    Un kas jādara rušķiem? viņš vaicāja, izraudams milzī­gu nezāli, pie kuras saknēm kūļājās melnas zemes pikas.

Zārts nokremšļojās un, turpinādams strādāt, atbildēja: Visi smagie darbi Dārzos jārok, jāar zeme un tā tālāk. Kad tādu darbu nav, jāpalīdz citur Klajumā. Vispār jau lielā­kajai daļai šeit ir vairāk par vienu pienākumu. Vai to tev kāds ir teicis?

Tomass izlikās nedzirdam, apņēmies izspiest no Zārta tik daudz informācijas, cik iespējams. Un ko dara paunotāji? Es zinu, ka viņi apbedī mirušos, bet tas taču nav jādara katru dienu, vai ne?

O, no tiem tipiem gribas turēties pēc iespējas tālāk. Tie ir tādi kā apsargi jeb vietējā policija. Pie paunotājiem tev ies jautri, vecīt. Zārts iesmējās; Tomass nebija dzirdējis viņu to darām iepriekš, bet kaut kas uzrauga smieklos šķita ļoti simpātisks.

Viņam bija vēl daudz jautājumu. Ļoti daudz. Čaks un pārējie klajumnieki vienmēr skopojās ar atbildēm, bet Zārts atšķirībā no viņiem bija ļoti pretimnākošs. Taču Tomasam pēkšņi pārgāja vēlme sarunāties. Nez no kurienes prātā ielau­zās domas par meiteni; tad viņš atcerējās Benu un galu galā beigto bēdnesi Labirintā, kam it kā vajadzēja būt kaut kam labam, lai gan pārējo izturēšanās liecināja par pretējo.

Viņa jaunā dzīve bija diezgan nožēlojama.

Tomass ievilka dziļu elpu. Nedomā un strādā, viņš teica pats sev un tā arī darīja.

Jau pāris stundas pēc pusdienlaika Tomass bija tā pār­guris, ka tik tikko spēja nostāvēt kājās. Visa tā locīšanās un rāpošana uz ceļiem bija gatavā elle. Gaļinieki un rušķi tas bija galīgi garām.

Kaut nu es ātrāk varētu kļūt par skrējēju, Tomass pie sevis domāja, dodoties pārtraukumā. Lai cik šī iecere liktos absurda un lai ari viņš nezināja, no kurienes tā cēlusies, tās vilinājumam pretoties šķita neiespējami. Tikpat neatlaidīgas bija arī domas par meiteni, bet no tām Tomass pagaidām centās izvairīties.

Noguris, sūrstot visām maliņām, viņš devās uz virtuvi padzerties ūdeni un sameklēt kaut ko uzkožamu. Neskatoties uz to, ka pusdienas bija tikai pirms divām stundām, Tomass nebūtu atteicies no vēl vienas līdzvērtīgas maltītes un varbūt pat nesmādētu cūkgaļu.

Viņš iekodās ābolā un, izgājis ārā, nometās uz zemes blakus Čakam. Turpat bija arī Ņūts, taču sēdēja nostāk un viens, nepievērsdams uzmanību pārējiem. Viņa acis bija piesārtušas, piere saraukta dziļās grumbās, zēns nervozi grauza nagus. Tomass pirmoreiz redzēja Ņūtu darām kaut ko tādu.

Čaks pamanīja to pašu un pirmais izteica arī Tomasa gal­vā radušos jautājumu. Kas tad šim lēcies? viņš čukstēja. Izskatās pēc tevis, kad biji tikko izlīdis no Kastes.

-   Nezinu, atbildēja Tomass. Aizej un pavaicā viņam pats.

-     Es visu dzirdu, velns parāvis! Ņūts uzsauca viņiem skaļā balsī. Nav brīnums, ka neviens negrib gulēt blakus jums, pļāpām!

Tomass sajutās tā, it kā būtu pieķerts zagšanā, bet bija patiešām norūpējies Ņūts tomēr bija viens no retajiem klajumniekiem, kas viņam kaut cik patika.

-    Bet nopietni, kas tev kaiš? Čaks pavaicāja. Neapvai­nojies, bet tu izskaties pēc klunkšķa.