Labirinta gūstā

-    Viss, ko vien var iedomāties, vecākais zēns atbildēja, tad apklusa un ilgi raudzījās tālumā. Tomass jau pavēra muti, lai uzdotu jaunu jautājumu, bet tad Ņūts turpināja: Meitene no Kastes tikai vaid miegā un runā dīvainas lietas, bet augšā kā nemostas, tā nemostas. Medbrāļi baro viņu kā mācēdami, bet ar katru reizi viņa ēd aizvien mazāk. Es jums saku, kaut kas tur galīgi nav kārtībā.

Tomass paskatījās uz ābolu savā rokā un nokoda kumo­su. Tagad tas šķita skābs. Viņš pēkšņi saprata, ka ir noraizē­jies par meiteni un uztraucas par viņas labklājību. Tā, it kā viņi būtu labi pazīstami.

-     Bļāviens… Ņūts gari nopūtās. Bet ne jau tas mani satrauc visvairāk.

-    Kas tad? vaicāja Čaks.

Tomass paliecās uz priekšu. Domas par meiteni acumir­klī izgaisa.

Ņūts piemiedza acis un palūkojās tālumā uz vienu no ie­ejām Labirintā. Albijs un Minjo, viņš nomurmināja. Vi­ņiem jau sen bija jābūt atpakaļ.

Tomass nepaspēja pat attapties, kad jau atkal atradās Dārzos un raustīja nezāles, skaitīdams minūtes līdz darba dienas beigām. Ik pa brīdim viņš pacēla acis, lai palūkotos Rietumu vārtu virzienā, cerēdams tur ieraudzīt Albiju un Minjo Ņūta bažas bija pielipušas arī Tomasam.

Ņūts teica, ka viņiem bija jāatgriežas jau ap pusdienlai­ku tik laika vajadzētu, lai nokļūtu līdz mirušajam bēdnesim, stundu vai divas to papētītu un tad atgrieztos. Nav brīnums, ka viņš izskatījās tik noraizējies. Kad Čaks ieminējās, ka var­būt Albijs un Minjo palikuši Labirintā ilgāk, lai vēl nedaudz paskraidītu un izklaidētos, Ņūts veltīja viņam tik bargu ska­tienu, ka Tomasam likās zeņķis uzliesmos pats no sevis.

Taču visvairāk Tomasu satrauca Ņūta reakcija uz jautāju­mu, kāpēc viņš nepaņem līdzi pāris klajumnieku un nedodas meklēt pazudušos draugus. Vecākā zēna acīs parādījās ne­viltotas šausmas, vaigi ierāvās uz iekšu, sejas āda satumsa un ieguva slimīgi dzeltenu nokrāsu. Pēc brīža viņš atguvās un paskaidroja, ka sūtīt meklētājus Labirintā ir aizliegts, lai ne­riskētu ar vēl lielākiem upuriem, bet šaubu nebija: Labirints Ņūtu šausmināja.

Ar viņu tajā bija noticis kaut kas patiešām briesmīgs ļoti iespējams, tas bija saistīts ar potītes ievainojumu.

Tomass centās par to vairs nedomāt un tā vietā koncen­trējās uz nezāļu raušanu.

Vakariņu laikā pie Mājokļa valdīja drūms noskaņojums, un ēdiens pie tā nebija vainojams. Cepetis un viņa pavāri cēla galdā karalisku maltīti ceptu gaļu ar kartupeļu biezeni un zaļajām pupiņām. Tomass ātri bija sapratis, ka joki par Ce­peša kulinārajām dotībām nav nekas vairāk kā joki. Parasti klajumnieki izlaizīja savus šķīvjus tukšus un vēl diedelēja pa­pildporciju. Taču tovakar visi ēda kā miroņi, kas uzcelti no kapa pēdējai maltītei pirms došanās uz elli.

Skrējēji bija atgriezušies sev ierastajā laikā, un, vērojot Ņūtu, kurš sagaidīja tos, neslēptā panikā skraidot no vieniem vārtiem pie citiem, Tomasa nemiers auga augumā. No Albija un Minjo nebija ne miņas. Ņūts lika klajumniekiem doties godam nopelnītajās vakariņās, bet pats palika dežurēt pie Rietumu vārtiem un gaidīt pazudušos zēnus. Lai gan neviens par to skaļi neieminējās, Tomass zināja, ka drīz sienām ir jāaizveras.

Tāpat kā pārējie, viņš negribīgi bija klausījis Ņūta pavēlei un nu sēdēja Mājokļa dienvidu pusē pie viena galda ar Čaku un Vinstonu. Taču Tomass spēja norīt tikai pāris kumosus, kad viņa pacietībai pienāca gals.

Es nevaru nosēdēt uz vietas, kamēr viņi nav atgriezu­šies, zēns teica un nometa savu dakšiņu uz šķīvja. Iešu gaidīt pie Labirinta kopā ar Ņūtu. Tomass piecēlās un devās prom no galda. Kā jau bija sagaidāms, Čaks sekoja pa pēdām.

Ņūts nemierīgi staigāja gar Rietumu vārtiem, braucīdams pirkstus caur matiem. Tuvojoties Tomasam un Čakam, viņš pacēla acis. Bļāviens, kur viņi ir?! Ņūta balsi bija jaušams izmisums.

Tomasu aizkustināja tas, ka Ņūts raizējās par Albiju un Minjo kā par ģimenes locekļiem. Varbūt tiešām izsūtīt mek­lētājus? viņš vēlreiz ierosināja. Likās muļķīgi stāvēt, neko ne­darot un uztraucoties līdz nelabumam, tā vietā, lai vienkārši dotos Labirintā un sameklētu pazudušos zēnus.

-    Velns pa… Ņūts iesāka, bet aprāvās, uz mirkli aizvēra acis un ievilka dziļu elpu. Nedrīkst. Saproti? Tas ir pilnīgi un absolūti pret noteikumiem. It īpaši, kad tie sasodītie vārti kuru katru brīdi grasās aizvērties.

-      Bet kādēļ? Tomass nepiekāpās, nespēdams saprast Ņūta stūrgalvību. Ja viņi paliks tur ārā, abiem taču uzbruks bēdneši. Mums kaut kas jādara.

Ņūts pagriezās pret viņu ar pietvīkušu seju un dusmās liesmojošām acīm.

-    Aizver pāksti, zaļknābi! viņš iekliedzās. Tu neesi te bijis pat nedēļu! Tavuprāt, man būtu bail riskēt ar savu dzīvī­bu, lai glābtu tos nejēgas?

-    Nē… es… piedod, es nedomāju… Tomass nezināja, ko teikt, viņš tikai vēlējās palīdzēt.