Читаем Laika cilpa полностью

Sarovs domaja, ka vins vienkarsi aizbedzis, bet pec aptuveni trim minutem vins dzirdeja netirumu slakstisanu un zens atkal paradijas. Vins rokas tureja aluminija kannu.

– Seit… tikai nedaudz… loti auksti, no akas. "Es nepamodinaju savu mati, vina tikko bija atnakusi no mainas," vins vainigi sacija. – Vins taisa patronas padomju armijai. Es daritu tapat, bet vini mani nenems. Vini teica, ka vins joprojam ir mazs.

Sarovs iedzera garu malku. Udens bija plaucosi auksts. Vina vaigu kauli savilkas, un pakausi pulseja sapju uzplaiksnijumi.

– Nekas… tev vel ir laiks…

"Ja, kad man bus laiks… kars beigsies kada no sim dienam…" zens paraustija plecus. – Paklausieties, ka musu zenitmeteji viniem sit! – Vins pagriezas un noradija uz attaliem zibsniem, kas mirgo kaut kur pie apvarsna.

Sarovs pamaja ar galvu.

– A… nu ja… vini sit… bet tomer, nesteidzies.

– Ko jus darijat stadiona?

Sarovs uzskatija, ka gulesana vina vieta bija bezjedziga, un turklat zens acimredzami neradija nekadus draudus.

– Es trenejos.

Zena uzacis pacelas uz augsu.

– Ta ir patiesiba? Vai tu esi sportists?

Sarovs pamaja.

– Ja, vieglatletika. Skrienu videjas distances. Pieci, desmit tukstosi metru.

Zens apbrinots skatijas vina.

– Kads ir tavs uzvards? Es… pastastisu saviem draugiem… ko satiku…

– Andrejs… Andrejs Emeljanovs… – Sarovs, nosaucot so uzvardu, nedaudz samulsa, tacu, izmeginajis to “uz meles”, vinam likas, ka kopuma tas izklausas diezgan labi.

“Andrejs Emeljanovs…” sarunu biedrs aizrautigi izrunaja savu vardu. – Es… domaju… es par tevi dzirdeju pa radio! Vini runaja par slaveniem skrejejiem no PSRS! Tas nevar but, tas tiesam esi tu,” puisa acis drudzaini mirdzeja.

"Ja," sacija Sarovs. – Tas tiesam esmu es.

Vins peksni sajuta, ka runa patiesibu un nemelo. Vins patiesiba bija sis cilveks, kuru vins vispar nepazina – Andrejs Emeljanovs.

– Un tu… vai tu varetu… parakstities par mani… es atri… tulit! – Aizmirsis par skardeni, zens pazuda tik atri, ka Sarovam nebija laika pateikt ne varda.

Saldejot pie pieticigas vienstavu majas, vins domaja, ka, iespejams, atstajot pedas, vins to dara velti, tacu galu gala vinam bija jaatlidzina sim zenam par vina laipnibu.

Vins paradijas vel atrak neka pagajusaja reize. Rokas vinam bija studentu klade ar zilu vaku un zimuli.

– Seit! – puisis izplapajas, aizelpas. – Uzraksti to tepat, pirmaja lapa!

Sarovs samulsa. Vins vairak neka vienu reizi sniedza autografus, tacu nekad tados apstaklos. Vins nezinaja, ko rakstit.

– Kads ir tavs vards? – vins lenam jautaja puisim.

Vins atskatijas uz savu maju un, pienacis tuvak, sacija, it ka baiditos, ka vinu sadzirdes, lai gan pula rekona apslapeja visas skanas.

– Nikolajs. Stepanovics pec teva vardiem. Un mans uzvards ir Permjakovs. Mamma pirms kara stradaja pasta, palidzeju vinai nogadat vestules, un tagad vina fabrika taisa patronas… Es jau teicu. Un es piegadaju pastu. Nav neviena cita. Visi devas uz fronti. Tatad… ja velies kadam nosutit vestuli… es varu… – vins apklusa, lielam acim skatidamies uz Sarovu.

"Nosutiet vestuli…" Sarovs automatiski atkartoja… Vina galva kaut kas sakustejas, kaut kas tals, neskaidri pazistams, bet tik neskaidrs, ka vinam nebija laika aptvert so attelu.

Vins uzmanigi paskatijas uz zenu, tad atvera piezimju gramatinu un pirmaja lappuse ierakstija:

“Dargajam Nikolajam no Andreja Emeljanova ar laba velejumiem. Macies labi, sporto un rupejies par saviem vecakiem.” Padomajis, piebildu nedaudz zemak: “Sitiet fasistu rapuli. 15.10.1941." Un zemak vins nolika slaucitu parakstu.

– Oho! – zens izspraga. "Pats Andrejs Emeljanovs…" vins panema piezimju gramatinu ka visdargako dargumu pasaule un piespieda to pie krutim.

Sarovs pasniedza vinam kannu.

– Turies. Liels tev paldies.

Puisis panema kannu, bet neatbildeja, ieplestam acim skatidamies uz Sarovu.

"Vai esat parliecinats, ka nevelaties kadam nosutit vestuli?" – vins atkartoja tada toni, ka Sarovam pakausa mati sacelas.

– Nac… Es padomasu par to, kurs, un, ja izlemsu, es tevi atradisu un tu man palidzesi.

Zens pamaja ar galvu un ar visu nopietnibu atbildeja:

– Si ir maja, ieeja ir no pagalma. Jautajiet pastniekam Nikolajam Stepanovicam.

Sarovs pasmaidija.

– Piekritu.

Zens pagriezas un, joprojam turot piezimju gramatinu pie krutim, devas uz maju. Sarovs vinu pieskatija.

Kam vins tagad varetu nosutit vestuli? Vina vectevs cinijas jau no pirmas dienas, bet Sarovs nezinaja ne militaro vienibu, ne citas nepieciesamas detalas. Un ka abonet? "Tavs mazdels, Ilja?"

Vins paraustija plecus. Divains priekslikums nosutit vestuli nodarbinaja visas vina domas, un vins nepamanija, ka drumais pulis vinu uznema un vilka uz prieksu, Scelkovskas sosejas virziena.

Pagrieziena uz Pervomaiskaju Sarovs ar grutibam, gandriz pakritot zem kalsnas govs, kas gaja uz prieksu, neizcelot celu, izkluva no pula. Vinas acis bija blavas un vienaldzigas. Veca sieviete, kura tureja pavadu, ar tievu zarinu iesita Sarovam.

– Kur tu ej pari, vai neredzi, Maska, iesperi vinam!

Перейти на страницу:

Похожие книги