Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Arī Zarēnam bija laiks pazust. Apkārt neskatīdamies, viņš apsviedās uz papēža un aizdrāzās projām ielas burz­mā. Brīdī, kad viņš sāka skriet, nūja viņam noslīdēja gar plecu. Vienu mirkli agrāk, un tā būtu sadragājusi viņam galvu.

Zarēns skrēja ātrāk un ātrāk, lauzdamies cauri pūlim, ar elkoņiem pastumdams sāņus dīkdieņus. Viņam aiz muguras Svīdlēnis dusmās kliedza.

"Zaglis! Nelietis! Zemiskais draņķis!" viņš auroja. "ĶE­RIET VIŅU!"

Zarēns iemetās šaurā ieliņā. Kliegšana pieklusa, bet Za­rēns turpināja skriet ātrāk nekā iepriekš. Garām augļo­tājiem un zobu rāvējiem, bārddziņiem un krodziņiem, ap stūri - un ar visu sparu rokās savam tēvam.

Mākoņu Vilks spēcīgi sapurināja viņu aiz pleciem. "Zarēn!" viņš sauca. "Es tevi visur meklēju. Mēs esam gatavi pacelt buras. Kas tev bijis padomā?"

"N… nekas," Zarēns stomījās, nespēdams izturēt Mā­koņu Vilka nikno skatu.

Augstu debesīs, aiz tēva galvas, Zarēns redzēja kāpur- putnu lidojam pretī rietošajai saulei — garām Sanktafrak- sai, laukā no Lejaspilsētas un projām. Viņš ar skaudību nopūtās. Iespējams, ka pats kāpurputns bija projām, bet tā nolemtības pilnie vārdi palika kopā ar Zarēnu. Apbur­tais loks, tā nu tas ir. Ja nekas netiks darīts, tad tas ir tikai laika jautājums, iekams visam /nenāks sabrukums.

Un jaū otru reizi Zarēns centās izdomāt: bet ko var darīt?

TREŠĀ NODAĻA

KLIEDZIENI UN ČUKSTI

Krēslas mežā

Bija krēsla. Mežā, kur pastāvīgi rietēja saule, vienmēr valdīja krēsla. Vai varbūt tā lēca? To bija grūti noteikt. No­teikti neviens, kurš ienāca Krēslas mežā, nevarēja būt par to drošs. Tomēr vairumam šķita, ka zeltainā gaisma starp kokiem čukstēja par beigām, nevis sākumu.

Majestātiski garie koki, vienmēr pilnā lapotnes plau­kumā, šūpojās maigajā vējā, kas nebeidzami riņķoja mežā. To, tāpat kā visu citu - zāli, zemi, puķes -, klāja smalku putekļu sega, kas mirdzēja un spīguļoja kā sarma.

Tomēr nebija auksti. Ne uz to pusi. Vēsma bija liega, un zeme pati izstaroja glāsmainu siltumu, kas vijās augšup gaisā, tā ka viss acu priekšā viegli virmoja; nekas nebija īsti fokusā. Stāvēt Krēslas mežā bija tāpat kā stāvēt zem ūdens.

Nebija dzirdamas ne putnu dziesmas, ne kukaiņu dūk­šana, ne zvēru klaigas, jo neviena no šīm radībām mežā nedzīvoja. Tomēr tiem, kam dzirdīgas ausis, bija saklau­

sāmas balsis - un ne jau tikai koku sačukstēšanās. Tās bija īstas balsis - murminot, bubinot, reizēm iesaucoties. Viena no tām bija cieši blakus.

"Tā (ik uz priekšu, Vintiks," tā teica nogurusi, bet ne bezcerīgi. "Gandrīz jau esam klāt. Tagad tik uz priekšu."

Balss nāca no kaut kurienes augstu gaisā, kur avarējis debesu kuģis bija uzdurts uz robotas koka galotnes, tā nolūzušais masts apsūdzoši rādīja uz debesīm, no kurienes tas bija nokritis. Tur iejūgā karājās kāds bruņinieks, sēdus uz sava visurložņas kā kaujas zirga, labi saskatāms pret zeltainajām debesīm. Sarūsējušo bruņu iekšpusē viņu ķermeņi bija kā skeleti. Tomēr gan bruņinieks, gan viņa apseglotais jājamdzīvnieks bija dzīvi, vēl aizvien dzīvi.

Sejsegs nočīkstēja, un spo­kainā balss atkārtoja uzmun­drinājuma vārdus, pavēles vārdus.

"Gandrīz esam klāt, Vintiks. Tā tik uz  priekšu!" Visaugstākā Akadēma pilī Palāta - jeb Iekšējā svētnīca, kā tā tika dēvēta, - bija patiesi grezna. Grīdas klāja sniegbalti kažokādas paklāji, griestus rotāja zelta reljefi, bet tās sienu daļas, kuras ne­aizņēma grāmatplaukti, sedza ar dārgakmeņiem inkrustēti melnkoka un sudraba paneļi. Rotājumi blīvējās uz visām virsmām - porcelāna vāzes un ziloņkaula figūriņas, iz­smalcināti kokgriezumi un sarežģīti laikrāži.

Istabas centrā dzirkstīja kristāla lustra, neiedegta, bet, mirgojot saules gaismā, tā raidīja spožuma šautras pa visu istabu. Tās ņirbēja uz sudraba paneļiem, uz pulētajiem galdiem, skapjiem, flīģeļa, uz portretiem un spoguļiem - un uz paura pašam Sanktafraksas Visaugstākajam Akadēmam, kurš, cieši aizmidzis, bija izstiepies uz dīvāna bla­kus garam lokveida logam.

Viņš pēc izskata neiederējās bagātīgajā vidē. Melnā mantija, ko viņš valkāja, bija pabalējusi, un kājās viņam bija sandales - vienkāršas, novalkātas. Tāpat viņa stūrai­nais augums un iekritušie vaigi ļāva spriest drīzāk par atturības, nevis iecietības pilnu dzīvi, viņa skūtā galva - par pazemību un stingrību, tomēr arī par zināmu iedo­mību. Galu galā, kāpēc vēl kāds būtu licis izšūt savu per­sonisko monogrammu - ViP- uz sava astru krekla malas?

Kāda augsta, griezīga skaņa lika vibrēt visai palātai. Augums sakustējās un pagriezās uz sāniem. Viņa aizmieg­tās acis atvērās. Griezīgā skaņa ieskanējās atkal, skaļāk nekā iepriekš. Viņš piecēlās sēdus un palūkojās pa logu.

Tā kā Iekšējā svētnīca atradās Sanktafraksas augstākā un noteikti krāšņākā torņa pašā augšā, no tās pavērās aiz­raujoši skati pār Lejaspilsētu un tālāk. Visaugstākais

Akadēms paskatījās lejup. Starp dūmu mutuļiem viņš tik tikko varēja izšķirt kādu pus­duci Lejaspilsētas iemītnieku nostiprinām pēdējo ķēdi pie lielās, lidojošās klints sāna.