Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Skrīds Pirkstgriezis pagrāba naudu un sabēra to sev kabatā. Viņš aizvērsās, pusbalsī murminādams: "Mana ce­na ir augstāka, nekā tu vispār vari iedomāties, mīļā kun­dze." Un viņš devās ceļā pa izbalējušo un nepatīkamo ap­kārtni.

Goblinu ģimene pacēla saiņus ar savām mantām.

"Tad nāciet," Skrīds nepacietīgi sauca atpakaļ. "Esiet mundrāki. Turieties kopā. Ejiet tur, kur es eju. Un neska­tieties atpakaļ."

Gaismas un Tumsas tornī

Gaismas profesors bija dusmīgs. "Nolādētās ķēdes, nolā­dētā urbšana, nolādētais Vilnikss Pomplonijs," viņš ņurdēja caur sakostiem zobiem. "Vai mums tagad ir jāiznīcina Sanktafraksa, lai to izglābtu?" Viņš pieslējās kājās, turēdams veselu klēpi grāmatu, un sāka likt tās atpakaļ plauktos.

Vienmēr notika viens un tas pats. Ik reizi, kad lidojo­šajai klintij tika piestiprināta jauna ķēde, vibrācijas no­darīja postījumus viņa necilajā darbistabā. Ļoti vērtīgs aparāts bija sabojāts, nenovērtējami eksperimenti pazudi­nāti, un visa viņa bibliotēka atradās uz grīdas.

Kad pēdējā grāmata bija atlikta vietā, profesors atgrie­zās pie rakstāmgalda. Viņš jau taisījās apsēsties, kad ar acs kaktiņu kaut ko pamanīja. Kaut ko ļoti nevēlamu. Tomēr tajā brīdī atskanēja klaudzināšana pie durvīm un iekšā iebrāzās Tumsas profesors. "Mums jāaprunājas," viņš teica.

Gaismas profesors nekustējās. "Skaties," viņš drūmi teica.

"Uz ko?"

"Tur," viņš norādīja. "Gaisma!"

Tumsas profesors iesmējās. "Tev vajadzēja būt priecī­gam," viņš sacīja. "Galu galā, gaisma ir tavs pētījumu lauks un kompetence."

"Tāpat kā tavējais ir tumsa," Gaismas profesors atcirta. "Vai drīzāk, gaismas trūkums. Bet visam ir sava vieta. Un, kā tumsa ir nonākusi nevietā tava kādreizējā aizbilstamā Vilniksa Pomplonija sirdī, tāpat gaisma parādās cauri plaisām manas sienas vidū." Viņš pagriezās un piebik­stīja miezerim. "Paskaties uz to," viņš sacīja. "Viss drūp kopā."

Tumsas profesors ar nožēlu nopūtās. "Manā darbistabā ir tikpat traki," viņš teica.

Pirmais, ko Vilnikss nolēma darīt, kad kļuva par Vis­augstāko Akadēmu, bija pārņemt pilij līdzīgo Gaismas un Tumsas skolu sev, pārceļot abus profesorus un viņu de­partamentus uz sagrauto Lietusgaršotāju torni. Sprādziens bija radījis nopietnus celtnes bojājumus. Ik reizi, kad kāda ķēde tika piestiprināta klintij, bojājumu apmērs pieauga. Tas bija tikai laika jautājums, līdz tornis sabruktu pavisam.

"Tā tas nevar turpināties," teica Gaismas profesors. "Tieši tāpēc…"

"Tieši tāpēc mums jāaprunājas," iejaucās Tumsas profe­sors.

"Tieši tāpēc," turpināja Gaismas profesors, "es jau esmu runājis ar kādu par to, kā būtu iespējams mainīt šo situāciju."

Tumsas profesors skatījās uz savu kolēģi ar jauktu ap­brīnu un aizvainojumu. Par spīti sliktākiem apstākļiem, vecā sāncensība abu akadēmiķu starpā saglabājās. "Tu jau esi runājis - ar ko?" viņš prasīja.

"Ar Māti Zirgastru," skanēja atbilde.

"Ar Māti Zirgastru!" Tumsas profesors bija pārsteigts. "Ar to alkatīgo, veco putnu sievieti. Viņa pārdotu pati sa­vas olas, ja cena būtu īstā. Vai tu nopietni domā, ka mēs viņai varam uzticēties?"

"Jā gan," apgalvoja Gaismas profesors. "Mēs varam uz­ticēt viņai darīt visu, kas ir viņas spēkos, lai mūs krāptu. Šī zināšana būs mūsu spēks."

V

Lejaspilsētas nomales ielās

"Te iekšā," teica Sličs, pēkšņi apstājies blakus pussagru- vušai būdai kreisajā pusē. Viņš atslēdza durvis un pazuda iekšā. Viņa pavadonis viņam sekoja. Tad pievēra durvis un gaidīja, līdz nokgoblins atrada un iededza lampu. "Goda vārds," Sličs nodrebinājās, pagriezies apkārt, kad bālā gaisma pildīja istabu. "Jūs, slakteri, gan esat sar­kani."

Stiegris neveikli mīņājās. "Tev ir frakspulvēris, ko?" viņš jautāja. "Ja tev nav…"

"Labākais frakspulveris Lejaspilsētā," Sličs pārliecināja viņu. "Iespējams."

"Iespējams?"

"Es melnajā tirgū esmu ieguvis mazliet vētrasfraksa," viņš paskaidroja. "Vienīgais, kas tev jādara, tas jāsaberž, un gatavs!"

Stiegris bezkaislīgi skatījās uz viņu. "Tu droši vien do­mā, ka es esmu vientiesis," viņš beidzot teica. "Vētras- frakss eksplodē, kad to mēģina saberzt. Visi to zina. Viņa augst-un-varenais Akadēmstulbenis ir vienīgais, kam zi­nāms noslēpums…"

"iMan tagad arī ir tas noslēpums," teica Sličs. Viņš paņē­ma piestu no plaukta un nolika to uz maza galdiņa. Tad no iekškabatas viņš izvilka samta drēbes vīkšķi, uzmanīgi atlocīja to vaļā un izņēma spīdošu, mirdzošu vētrasfraksa lausku, kuru viņš pacēla, turot starp vidējo pirkstu un īkšķi, - citu pirkstu viņam nebija, - un uzmanīgi ielika to piestā.

Stiegris vēl aizvien bija šaubu pilns. "Kāds tad ir tas noslēpums?"

"Lūk, tāds," teica Sličs, noņemdams ādas maisiņu no jostas. Viņš pavilka vaļā saites, lai Stiegris varētu ieska­tīties iekšā.

"Bet kas tas ir?" viņš jautāja.

"Saberzta nāveskoka miza," sazvērnieciski teica Sličs. "Labākā, kādu par naudu var nopirkt."

Stiegris satraukts parāvās atpakaļ. Tā bija tā viela, kuru Lejaspilsētas ārsti lietoja pacientu anestēzijai operācijas laikā.