Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Tās iedzīvotāju kopumu veido visas Malaszemes dīvai­nās tautības, radījumi un ciltis, kas iespiestas pilsētas šau­rajās ielās. Tā ir netīra, pārapdzīvota un bieži vardarbības pilna, toties Lejaspilsēta ir arī visas saimnieciskās darbības centrs - gan atklātībā, gan slepenos darījumos. Tā san, tā rosās, tā ir enerģijas pārpilna. Ikvienam, kas tajā dzīvo, ir kāds īpašs arods, kas pakļauts attiecīgai apvienībai un atrodas noteiktā rajonā. Tas noved pie intrigām, sazvēres­tībām, skarbas konkurences un nebeidzamiem strīdiem - rajons ar rajonu, apvienība ar apvienību, tirgotājs ar savu sāncensi tirgotāju. Vienīgais, kas viņus visus apvieno Brīvo tirgoņu apvienībā, ir viņu kopīgās bailes no debesu pi­rātiem, kuri pārvalda debesis virs Malaszemes savos brīvi gaisā peldošajos kuģos un aplaupa katru nelaimīgo tir­goni, kas gadās viņu ceļā.

Lejaspilsētas centrā atrodas liels dzelzs gredzens, no kura gara un smaga ķēde - reizēm nostiepta, reizēm vaļīga - stiepjas augšup pret debesīm. Tās galā ir liela lidojoša klints.

Tāpat kā visi citi Malaszemes planējošie akmeņi, tā cēlu­sies Akmeņu dārzos - izspraucās no zemes, auga, no apak­šas to stūma uz augšu jauni, tai apakšā augoši akmeņi, klin­tij kļūstot aizvien lielākai. Ķēdi tai piestiprināja tad, kad tā kļuva diezgan liela un viegla, lai paceltos debesis. Uz tās ir uzbūvēta lieliskā Sanktafraksas pilsēta.

Sanktafraksa ar augstajiem, smailajiem torņiem, ko sa­vieno gaisa tilti un pārejas, ir zinību šūpulis. Tajā dzīvo akadēmiķi, alķīmiķi un mācekļi, tā ir apgādāta ar biblio­tēkām, laboratorijām un lekciju telpām, ēdnīcām un sabied­riskām istabām. Apgūstamie priekšmeti ir tikpat neskaidri, cik nenovīdīgi tie netiek atklāti, un, par spīti veclaiku mā­cību labsirdības garam, Santafraksa ir verdošs sāncensības, sazvērestību un pretdarbību, skarbas kliķu cīņas katls.

Dziļais mežs, Maliene, Krēslas mežs, Dumbrājs un Ak­meņu dārzi. Lejaspilsēta un Sanktafraksa. Malūdens upe. Vārdi ir kaitē.

Tomēr aiz katra no šiem nosaukumiem ir tūkstošiem stāstu - stāsti, kas iemūžināti senajos ruļļos, stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē mutvārdos, stāsti, ko stāsta pat vēl tagad.

Tas, kas seko turpmāk, ir tikai viens no šiem stāstiem.

PIRMĀ NODAĻA

KOKTVERU

NAMINŠ

Zarēns sēdēja uz gridas mātei starp ceļiem, ieritinādams kāju pirkstus paklāja biezajā aitas vilnā. Namiņā bija vēsi, vilka caur­vējš. Zarēns paliecās uz priekšu un atvēra krāsniņas durvis.

"Es gribu tev pastāstīt, kā tu dabūji savu vārdu," viņa māte teica.

"Bet es šo stāstu zinu, Manumāt," Zarēns iebilda.

Spelda nopūtās. Zarēns sajuta viņas silto elpu sev uz pa­kauša un saoda marinētos ceļašķus, ko viņa bija ēdusi pus­dienās. Viņš sarauca degunu. Tāpat kā daudzi citi ēdieni, ko meža troļļi ēda ar baudu, Zarēnam ceļašķi riebās, īpaši - marinēti. Tie bija gļotaini un smirdēja pēc vecām olām.

"Šoreiz būs mazliet citādi," viņš dzirdēja māti sakām. "Šoreiz es stāstu pabeigšu."

Zarēns sarauca pieri. "Man likās, ka beigas es jau esmu dzirdējis."

Spelda pabužināja dēla biezos, melnos matus. Viņš tik ātri ir izaudzis, viņa domāja un norausa asaru no sava mīkstā, apaļā deguna. "Stāstam var būt vairākas beigas," viņa skumji

noteica, vērodama uguns sarkano gaismu apspīdam Zarēna augstos vaigu kaulus un smailo zodu. "Jau no brīža, kad piedzimi," viņa iesāka, kā sāka allaž, "tu biji citāds…"

Zarēns pamāja ar galvu. Tas bija tik mokoši bijis, tik mokoši - būt citādam, kamēr viņš auga. Tomēr tagad tas viņu uzjautrināja, iedomājoties vecāku pārsteigumu, kad viņš parādījās pasaulē: ar tumšiem matiem, zaļām acīm, gludu ādu un jau tad ar meža trollim neparasti garām kājām. Viņš cieši vērās ugunī.

Vējmalka dega ļoti labi. Sarkanas liesmas kvēloja visapkārt celma pagalēm, tām sasitoties un valstoties krāsns iekšpusē.

Meža troļļiem bija dažādu veidu malka, no kuras izvē­lēties, un katram veidam bija savas noteiktas īpašības. Piemēram, smaržmalka dega ar tādu aromātu, ka ikviens, kas to ieelpoja, iemiga sapņu pilnā miegā, turpretī sidra-

baini zilganās krāsas žūžubišu koka malka dziedāja, lies­mām apņemot tās mizu, - dīvainas, skumjas dziesmas tās bija un ne jau visiem pa prātam. Un tad vēl bija asinsozols kopā ar tā parazītisko pavadoni, dzelkšņotu ložņaugu, kas pazīstams kā piķa vītenis.

Asinsozola iegūšana bija bīstama. Katrs meža trollis, kas nepārzināja meža paradumus, varēja beigt mūžu, apmie­rinot koka kāri pēc gaļas, jo asinsozols un piķa vītenis bija divas no lielākajām briesmām tumšajā un bīstamajā Dziļajā mežā.

Protams, asinsozola malka deva daudz siltuma, un tā ne smaržoja, ne dziedāja, bet tas, kā tā degot gaudoja un brēca, atbaidīja visus, izņemot dažus. Nē, starp meža troļļiem vēj- malka noteikti bija visplašāk lietotā. Tā labi dega, un viņiem tās sarkanā blāzma šķita nomierinoša.

Zarēns nopūtās, Speldai turpinot stāstu. Viņas balss bija augsta, bet nāca no rīkles; šķita, ka tā burbuļo viņai kakla dziļumā.