Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Spēles noteikumi bija vienkārši. Sacentās divas komandas, tajās bija tik meža troļļu, cik vien vēlējās spēlēt. Mērķis bija noķert pūšļabumbu - ar sauspupiņām piebērtu aun radža pūsli - un noskriet divpadsmit soļus, skaļi skaitot līdzi. Ja tas izdevās, tika atļauts izdarīt metienu pa vidū esošo grozu, un tā varēja dubultot punktu skaitu. Bet, tā kā zeme bieži bija slidena, pūšļabumba vienmēr gluma un visa pretinieku komanda centās bumbu izraut no rokām, tas nebija tik viegli, kā izklausās. Astoņos gados, kopš Zarēns spēlēja šo spēli, viņam ne reizi nebija izdevies bumbu iemest.

Tajā rītā nevienam īsti neveicās. Stiprs lietus bija pār­plūdinājis laukumu, un spēle tika te pārtraukta, te atsākta,

jo ik pa brīdim meža troļļi cits pēc cita noslīdēja no kādas dubļainās takas.

Tikai trešajā ceturtdaļā pūšļabumba nokrita tik tuvu Za- rēnam, ka viņš to varēja satvert un sākt skrējienu. "VIENS, DIVI, TRĪS…" viņš sauca, piespiedis pūšļabumbu ar kreisās rokas elkoni pie sāna un joņodams pa taciņām, kas veda uz laukuma vidu. Jo tuvāk grozam nonāca, kad tika līdz divpadsmit, jo vieglāk bija iemest bumbu.

"ČETRI, PIECI…" Priekšā pusducis pretinieku koman­das spēlētāju nāca viņam virsū. Viņš aizdrāzās pa taciņu uz kreiso pusi. Pretinieki dzinās viņam pakaļ.

"SEŠI, SEPTIŅI…"

"Man! Zarēn, man!" sauca vairāki viņa komandas spē­lētāji. "Piespēlē!"

Bet Zarēns nepiespēlēja. Viņš gribēja iemest grozu. Viņš gribēja dzirdēt savu komandas biedru gaviles, just, kā to rokas uzsit viņam pa muguru. Vienu vienīgu reizi viņš gribēja būt varonis.

"ASTOŅI, DEVIŅI…"

Viņš bija pilnīgi ielenkts.

"PIESPĒLĒ MAN!" viņš izdzirda. Tas bija Rupjoglis, kas sauca no laukuma tālākās malas. Zarēns saprata: ja bumbu tagad pasviestu viņam, tad draugam būtu laba izdevība iegūt komandai punktus. Bet no tā nebija nekāda labuma. Atcerējās tos, kas iemeta grozu, nevis tos, kas palīdzēja gūt punktus. Zarēns gribēja, lai visi atcerētos, ka viņš iemetis grozu.

Viņš apstājās. Puse pretinieku komandas bija gandrīz viņu ielenkuši. Viņš nevarēja tikt uz priekšu. Viņš neva­rēja tikt atpakaļ. Viņš paskatījās uz grozu. Tik tuvu un to­mēr tik tālu, un viņš gribēja iemest to grozu. Viņš to gri­bēja vairāk par visu.

Pēkšņi likās, ka kāda balstiņa viņa galvā saka: "Kur ir tā ķibele? Noteikumos nekas nav teikts par turēšanos uz takas." Zarēns atskatījās uz grozu un satraukts norija sie­kalas. Nākamajā brīdī viņš izdarīja to, ko neviens meža trollis nekad nebija darījis: viņš nogāja no takas. Garā zāle sitās ap kailajiem stilbiem, viņam lēkšojot uz groza pusi.

"DESMIT, VIENPADSMIT… DIVPADSMIT!" viņš spalgi kliedza un ieblieza bumbu grozā. "Pūšļabumba!" viņš sauca un laimīgs paskatījās apkārt. "Divdesmit četru punktu me­tiens. Es esmu iemetis pūš…" Viņš apklusa. Meža troļļi no abām komandām nikni skatījās uz viņu. Nebija nekādu gaviļu. Nekādu sitienu pa muguru.

"Tu nokāpi no takas!" viens no viņiem kliedza.

"Neviens nekāpj nost no takas," sauca cits.

"Bet… bet…" Zarēns stomījās. "Noteikumos nekas nav teikts…"

Bet pārējie meža troļļi neklausījās. Viņi, protams, zināja, ka noteikumos nekas nav minēts par turēšanos uz takas - bet kāpēc lai būtu? Pūšļabumbas spēlē, tāpat kā dzīvē, meža troļļi nekad nenogāja no takas. Tas bija kaut kas negrozāms. Tas bija pats par sevi saprotams. Tikpat liela jēga būtu liku­mam, kas noteiktu, ka viņi nedrīkst pārstāt elpot!

Visi uzreiz, it kā pēc kāda norunāta signāla, meža troļļi metās Zarēnam virsū. "Tu, izstīdzējušais dīvaini," viņi kliedza, spārdīdami un dunkādami viņu. "Tu pretīgais, izkāmējušais ķēms!"

Pēkšņi ugunīgas sāpes izšāvās Zarēnam caur roku. Bija tāda sajūta, it kā to dedzinātu ar nokaitētu dzelzi. Viņš palūkojās augšup un redzēja, ka cieti divu roku pirksti ar platiem galiem aptvēruši grieza viņa gludo miesu.

"Rupjogli," Zarēns nočukstēja.

Koktveri un Mezglugrābšļi bija kaimiņi. Viņš un Rupj- oglis bija dzimuši ar nedēļas starpību un uzauguši kopā. Zarēns bija domājis, ka viņi ir draugi. Rupjoglis ņirdza un turpināja viņam griezt riņķī ādu. Zarēns piekoda apakš­lūpu un valdīja asaras. Ne jau sāpju dēļ rokā - to viņš varēja paciest —, bet tāpēc, ka tagad arī Rupjoglis bija no­stājies pret viņu.

Piekauts, zilumos un asiņains Zarēns klunkuroja mājup, tomēr visvairāk sāpēja tas, ka viņš bija zaudējis savu vienīgo draugu. Tāpēc, ka viņš bija citāds, tagad viņš bija arī viens.

*

"īpašs!" teica Zarēns un nošņaukājās.

"Jā," teica Spelda. "Pat debesu pirāti to atzina, kad ieraudzīja tevi," viņa klusi piebilda. "Tāpēc tavs tēvs…" Viņa saminstinājās. "Tāpēc mēs… Tāpēc tev jāiet prom no mājām."

Zarēns sastinga. Jāiet prom no mājām? Ko viņa ar to gribēja teikt? Viņš apsviedās apkārt un skatījās uz māti. Viņa raudāja.

"Es nesaprotu," viņš teica. "Vai tu gribi, lai es eju prom?"

"Protams, negribu, Zarēn," viņa šņukstēja. "Bet tev pēc nepilnas nedēļas būs trīspadsmit gadi. Pieaudzis cilvēks. Ko tad tu darīsi? Tu nevari gāzt kokus kā tavs tēvs. Tu… tu neesi tā veidots. Un kur tu dzīvosi? Namiņš jau tagad tev ir par mazu. Un nu, kad debesu pirāti zina par tevi…"