Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Pēkšņi karstums mazinājās. Zarēns bija ārpus uguns loka. Viņš paskrēja vēl mazliet. Vējš bija pierimis; dūmi sabiezēja. Viņš apstājās, pagriezās un kādu brīdi noska­tījās, kā lielas, degošas sarkanas un zilganas bumbas majes­tātiski cēlās tumšajās debesīs.

Viņam bija izdevies. Viņš bija izglābies no meža uguns­grēka!

Tomēr nebija laika sevi apsveikt. Vismaz vēl ne. Dūmu vērpetes tinās viņam apkārt, līzdamas acīs un mutē. Pa­darot viņu aklu. Smacējot viņu.

Klupdams Zarēns gāja uz priekšu vien, elpojot caur savu lakatu, kuru turēja cieši priekšā sejai. Tālāk un tālāk. Galvā pulsēja, plaušas sāpēja, acis sūrstēja un asaroja. "Es nevaru paiet tālāk," Zarēns izgrūda. "Man jāiet tālāk."

Viņš turpināja iet, līdz meža ugunsgrēka rūkoņa bija tikai atmiņas, līdz kodīgos dūmus aizstāja auksta, pelēka migla,

kura - kaut arī tikpat necaurredzami bieza kā dūmi - bija brīnišķīgi atsvaidzinoša; viņš turpināja iet līdz Dziļā meža pašai malai. Un tomēr viņš neapstājās.

Migla kļuva te biezāka, te plānāka.

Apkārt vairs nebija koku. Ne krūmu, ne brikšņu, ne augu un puķu. Zem Zarēna kājām zeme kļuva cieta, jo Dziļā meža mīkstā augsne deva vietu izvagotas klints segumam, kas bija slidens no biezās, smagās miglas. Viņš uzmanīgi izraudzījās ceļu pāri nedrošajām akmens plāk­snēm. Viena kļūme, un viņa kāja iesprūstu kādā no dzi­ļajām plaisām.

Migla kļuva te plānāka, te biezāka, kā visu laiku. Jo šī bija Maliene, tā kailu klinšu šaurā josla, kas atdalīja Dziļo mežu no pašas Malas. Aiz tās atradās nezināmais, kartēs neiezīmētais, neizpētītais; mutuļojošu krāteru un virpu­ļojošu miglu zeme - tāda vieta, kur pat debesu pirāti apzi­nāti neuzdrošinājās parādīties.

Vēsma, kas pūta pāri Malas pārkarei, pieņēmās spēkā. Tā atnesa līdzi sēra dvesmu, un platas miglas mēles slī­dēja pāri klints virsmai, laizot akmeni. Gaisu pildīja vese­las mūžības skumjo pazudušo dvēseļu vaidi un kunksti. Vai varbūt tur klusi gaudoja sacēlies vējš?

Zarēns nodrebēja. Vai šī bija tā vieta, kuru kāpurputns bija domājis, kad sacīja viņa likteni atrodamies viņpus Dziļā meža? Viņš noslaucīja sviedru lāses no sejas un pār­lēca pāri platai klints plaisai. Pēc lēciena viņam sašķiebās potīte. Viņš ievaidējās, sabruka un maigi berzēja pulsē­jošo locītavu. Pamazām sāpes pierima. Viņš pieslējās kājās un piesardzīgi iemēģināja sāpošo kāju.

"Tā šķiet, ka viss ir kārtībā," viņš atviegloti nomurmi­nāja.

No sēra miglas atskanēja atbilde. "Priecājos to dzirdēt, kundziņ Zarēn," tā teica.

Zarēnam aizrāvās elpa. Tie noteikti nebija vēja joki. īsta balss. Vēl vairāk, tā bija pazīstama balss.

"Tu esi tālu izceļojies, kopš nomaldījies no meža troļļu takas," tā turpināja jautrā noskaņā, mazliet izsmējīgi. "Tik ļoti, ļoti tālu. lln es esmu izsekojis katru tava ceļa soli."

"K… kas tu esi?" stostījās Zarēns, pētoši lūkodamies pelēkajos miglas mutuļos. "Kāpēc es tevi nevaru redzēt?"

"Ā, bet tu esi redzējis mani visai bieži, kundziņ Zarēn," glaimīgā balss turpināja. "Slakteru nometnes miegainajā rītā, goblinpuišu kolonijas lipīgajos gaiteņos, neganto dūkņu pazemes alā… Es biju tur. Es vienmēr biju kopā ar tevi."

Zarēnam saļodzījās ceļgali. Viņš bija apjucis, nobijies. Viņš lauzīja galvu, cenzdamies apjēgt vārdus, ko dzirdēja.

Viņš bija dzirdējis šo kluso, uzstājīgo balsi iepriekš, tas bija nešaubīgi. Un tomēr…

"Vai tiešām tu būtu varējis aizmirst, kundziņ Zarēn," atkal atskanēja balss, un gaisā nošņāca smiekli ar deguna pieskaņu.

Zarēns nometās ceļos. Klints pieskāriens bija vēss un mitrs; migla kļuva tik bieza kā vēl nekad. Zarēns tik tikko varēja saskatīt pats savu roku sejas priekšā. "Ko tu gribi no manis?" viņš nočukstēja.

"Gribu no tevis? Gribu no TEVIS?" Balss pārauga pie­smakušos smieklos. "Drīzāk jau - ko tu gribi no manis, kundziņ Zarēn. Galu galā - tu taču mani atsauci."

"Es at… at… atsaucu tevi?" jautāja Zarēns, viņa nedrošie vārdi biezajā miglā skanēja vārgi un apslāpēti. "Bet kā? Kad?"

"Rimsties, rimsties," balss žēlojās. "Nespēlē te mazo, nevainīgo meža trolli. "Ak, Drūmglūni!"" tā teica izmisīgā balsī, kuru Zarēns pazina kā pats savu. ""Ludzu. Lūdzu. Lūdzu. Kaut es atkal atrastu taku." Vai tu noliedz, ka sauci mani?"

Zarēns nodrebēja aiz šausmām, apjauzdams, ko izdarījis. "Bet es nezināju," viņš iebilda. "Hs tā nebiju domājis…"

"Tu sauci mani, un es nācu," teica drūmglūnis, un viņa balsij tagad bija draudīga pieskaņa. "Es tev sekoju, es tevi pieskatīju. Ne vienreiz vien es tevi izvedu no bīstamām likstām, kurās tu biji iekūlies." Iestājās klusuma bridis. "Tu nebiji domājis, ka es klausos, kundziņ Zarēn?" balss tur­pināja, tagad jau maigāk. "Es vienmēr klausos: uzklausu klaidoņus, vientuļniekus, tos, kas neiederas. Es palīdzu, es vadu, un beidzot…"

"Beidzot?" Zarēns nomurmināja.

"Viņi atnāk pie manis!" balss paziņoja. "Kā tu esi atnā­cis pie manis, kundziņ Zarēn."