Malaszemes hronikas. Pirmā grāmata. Viņpus dziļā meža.

Tomēr Zarēns vēl joprojām atturējas. Nebija gluži tā, ka visas tikšanās Dziļajā mežā būtu bijušas sliktas. Pinkulācis bija izglābis viņam dzīvību. Tāpat slakteri. Galu galā tieši viņi bija uzdāvinājuši vesti, kura bija iesprūdusi asins- ozola rīklē un kura tagad tik asi spurojas, Viņš iedomājās par savu ciematu un Speldu, viņa paša mīļo Manumāti, kas bija mīlējusi viņu kā pašas dēlu kopš tās dienas, kad viņš piedzima. Viņam acīs šariesās asaras.

Ja viņš pieņemtu drūmglūņa mokoši vilinošo piedāvā­jumu, viņš īstenībā nemaz nepārvērstos par šiem. Vienalga, kā es izskatos, viņš domāja. Toties viņš kļūtu par to, no kā tie visvairāk baidījās. Par drūmglūni. Nē. Tas bija neiespē­jami. Viņš nekad nespētu atgriezties. Nekad. Viņam nāktos palikt malā, atstumtam - vientuļam.

"Baiļu dēļ mūs pārņem kūtrums būt noteicējiem pār sevi," teica drūmglūnis, lasot viņa domas. "Pievienojies man, un tev nekad vairs nebūs jābaidās. Saņem manu roku, un tu sapratīsi. Tici man, kundziņ Zarēn."

Zarēns minstinājās. Vai tas tiešām varēja būt draus­mīgais briesmonis, no kura visi meža iemītnieki tā bai­dījās?

"Vai es tev līdz šim esmu licis vilties?" drūmglūnis klusi apjautājās.

Zarēns sapņaini papurināja galvu.

"Turklāt," tas piebilda, gandrīz kā izteikdams aizkavē­jušos domu. "Man likās, ka tu vēlies redzēt, kas atrodas viņpus Dziļā meža."

Viņpus Dziļā meža. Šie trīs vārdi zvanīja Zarēnam galva. Viņpus Dziļā meža. Zarēns izstiepa roku. Viņš spēra soli pāri malai.

Ar briesmīgiem, spalgiem smiekliem drūmglūnis sa­grāba Zarēna roku, nagiem iecērtot ies Zarēna ādā.

"Viņi visi uz to iekrīt," drūmglūnis uzvaroši kliedza. "Visi nabaga mazie goblini un troļļi, klaidoņi un nomaldījušies; viņi visi domā, ka ir īpaši. Viņi visi mani klausās. Viņi visi seko manai balsij… Tas ir aizkustinoši!"

"Bet tu teici, ka es esot īpašs," Zarens kliedza, karāda­mies drūmglūņa kaulainajā tvēriena virs tukšuma, kas rēgojās lejā.

"Vai tiešām teicu?" drūmglūnis ņirgājās. "Tu, mazo muļ­ķīt. Vai tu no tiesas domāji, ka jelkad varēsi būt tāds kā es? Tu esi tikpat nenozīmīgs kā visi pārējie, kundziņ Zarēn," tas nicīgi teica. "Tu neesi nekas. NEKAS!" tas spalgi bļāva.

"Bet kāpēc tu to dari?" Zarēns izmisīgi vaimanāja. "Kāpēc?"

"Tāpēc, ka es esmu drūmglūnis," nezvērs iesaucās un sāka ļauni vervelēt. "Krāpnieks, viltnieks, blēdis un šmau- cējs. Visi mani skaistie vārdi un vilinošie solījumi nenieka nav vērti. Es uzmeklēju tos, kas ir nomaldījušies no takas. Es aizvilinu tos pie Malas. UN ES TIEKU NO VIŅIEM VAĻĀ!"

Drūmglūnis palaida vaļā tvērienu. Zarēns šausmās ieklie­dzās. Viņš krita. Uz leju, uz leju, pāri Malas pārkarei tumša­jos bezdibeņa dziļumos.

ČETRPADSMITĀ NODAĻA

VIŅPUS

DZIĻA MEŽA

Zarēnam griezās galva, kūleņojot gaisā. Gaisa plūsma, kas sitās pretī uz augšu, plandīja viņa drēbes un lika aiz- cirsties elpai. Atkal un atkal viņš vēlās apkārt. Un visu laiku galvā vēl un vēl atbalsojās drūmglūņa nežēlīgie vārdi.

Tu neesi nekas. NEKAS!

"Tā nav taisnība!" Zarēns kliedza.

Klints sāns aizzibēja viņam garām kā izplūdušas krāsas triepiens. Visa tā meklēšana. Viss posts un nelaimes. Visas tās reizes, kad viņam bija licies, ka nekad nenonāks dzīvs līdz Dziļā meža malai. Atrast savu ilgi pazudušo tēvu, tikai lai atkal viņu pazaudētu, - un tad, pats ļaunākais, atklāt, ka viss briesmu pilnais ceļojums ir bijis daļa no kādas nežēlīgas un sarežģītas spēles, ko izgudrojis melī­gais drūmglūnis. Tas bija tik briesmīgi netaisni.

Asaras sariesās Zarēnam acīs. "Es negribu būt nekas. Es tāds neesmu!" viņš vaimanāja.

"Es negribu būt nekas. Es tāds neesmu!" Asaras sariesās viņam acīs.

Tālāk un tālāk viņš krita lejup mutuļojošā miglā. Vai viņš kritīs mūžīgi? Viņš cieši ai/miedza acis.

"Tu esi melis!" Zarēns kliedza atpakaļ, augšup uz klints malas pusi. Melis, melis, me… Vārds atsitās pret klinti. Jā, domāja Zarēns, drūmglūnis ir melis. Tas meloja par visu. Par visu!

"Es esmu kaut kas!" Zarēns izsaucās. "Es esmu kāds. Es esmu Zarēns, kas nomaldījās no takas un devās ceļojumā viņpus Dziļā meža. ES ESMU ES PAAAAAATS!" Jf Zarēns atvēra acis. Kaut kas bija noticis. Viņš

M lidoja, nevis krita, lidoja augstu virs Malas

pārkares, cauri mākoņiem.

"Vai es esmu miris?" viņš skaļi brīnījās. "Neesi miris," atbildēja pazīsta­ma balss. "Ne uz to pusi. Tev vēl tālu jāiet."

"Kāpurputns!" iekliedzās Zarēns.

Kāpurputna nagi cie­šāk satvēra Zarēna ple­cus; tā lielie spārni rit­miski vēzējās cauri aukstajam, retinā­tajam gaisam.

"Tu biji klāt, kad es izšķīlos, un es tevi vienmēr esmu pieskatījis," tas teica. "Tagad tev tiešām manis vajag un es esmu klāt."

"Bet uz kurieni mēs dodamies?" jautāja Zarēns, kurš nevarēja redzēt neko citu kā tikai plašās debesis.

"Nevis "mēs", Zarēn," teica kāpurputns. "Bet tu. Tavs liktenis ir viņpus Dziļā meža."

Tajā brīdī nagi palaida vaļā tvērienu, un jau otro reizi Zarēns krita. Lejup, lejup, lejup un…

BLAUKT!

Viss satumsa.