Mazais cilvēkbērns

—   Jūs mani pārsteidzat, Jakov. Kuģim pilnīgi sagrauts reisa dzinējs. Radies milzīgs caurums, ap kuru manāmas stipras termiskās iedarbības pēdas. Manuprāt, ikvienam normālam cilvēkam ir skaidrs, ka tas var būt tikai meteorīts.

Vanderhūze izskatījās visai nelaimīgs.

—   Nu… labi, — viņš novilka, — lai būtu, kā jūs domājat… Jūs gluži vienkārši nesaprotat, Genadij, jūs neesat zvaigžņu lidotājs… Jūs nesaprotat, cik tas ir neticami, tāda varbūtība praktiski nav iespējama. Tieši tajā brīdī, kad kuģis iziet no hiperpārejas, milzīgi liels meteorīts ar kolosālu enerģiju … Tas skan tik neticami, ka es nemaz nezinu …

—   Kādas ir jūsu domas par to?

Vanderhūze aplūkoja klātesošos, gaidīdams, ka tic atbalstīs viņa viedokli, bet nesagaidījis noteica:

—   Labi, lai nu tā būtu. Tomēr es pastāvu uz to, lai formulējums būtu ar vēlējuma izteiksmes nokrāsu. Teiksim tā: «Minētie fakti liek domāt…»

—   «Liek secināt,» — Komovs izlaboja.

—        «Liek secināt»? — Vanderhūze saviebās. — Nē, Genadij, kāds tur var būt secinājums? Tikai minējums! «…liek domāt (minēt), ka kuģis licis bojāts, saduroties ar lielu meteorītu, un tas noticis laikā, kad kuģis iznācis no hiperpārejas.» Tieši tā. Iesaku pievienoties manam formulējumam.

Komovs brīdi domāja, kustinādams vaigu muskuļus, un pēc tam teica:

—   Pievienojos. Pāreju pie nākamās korekcijas.

—   Acumirkli pagaidiet, — Vanderhūze viņu pārtrauca.

—   Un tu, Maija?

Meitene paraustīja plecus.

—        Taisnību sakot, nejūtu nekādu starpību. Vispār piekrītu.

—   Nākamā korekcija, — Komovs nepacietīgi teica.

—   Mums nav jāprasa bāzei padoms, ko darīt ar astronautu mirstīgajām atliekām. Ekspertīzes slēdzienā par šo jautājumu vispār nav jārunā. Jānosūta speciāla radiogramma, ka pilotu mirstīgās atliekas ievietotas konteineros, tie aizlieti ar stiklaplastu un drīz tiks nosūtīti uz bāzi.

—   Tomēr… — Vanderhūze apmulsis ierunājās.

—   Es nodarbošos ar to rīt, — Komovs viņu pārtrauca.

—   Es pats.

—        Varbūt vajadzētu viņus apglabāt tepat? — Maija klusi teica.

—   Man iebildumu nav, — Komovs tūlīt atsaucās.

—    Bet parasti tādos gadījumos mirstīgās atliekas tiek nosūtītas uz Zemi… Ko? — Viņš pagriezās pret Vanderhūzi.

Tas, jau pavēris muti, lai ko teiktu, tikai pakratīja galvu un norūca:

—   Neko.

—        īsāk sakot, — Komovs turpināja, — es ierosinu šo jautājumu izsvītrot no ekspertīzes slēdziena. Vai piekrītat, Jakov?

—        Laikam gan, — Vanderhūze atteica. — Bet tu, Maija?

Maija svārstījās, un es viņu sapratu. Viss notika pārāk lietišķi. Tiesa gan, es nezinu, kā tam ir jānotiek, bet, manuprāt, tādus jautājumus nevar izšķirt balsojot.

—        Jauki, — Komovs sacīja, it kā nekas nebūtu noticis. — Tagad par pilotu nāves cēloņiem un apstākļiem.

Akts par līķu sekciju un fotomateriāli mani pilnīgi apmierina, un es ierosinu šādu formulējumu: «Līķu stāvoklis liecina, ka pilotu nāve iestājusies, kuģim atsitoties pret planētas virsmu. Vīrietis miris pirms sievietes, bet paspējis izdzēst ierakstu bortžurnālā. Izkļūt no pilota sēdekļa nav vairs bijis viņa spēkos. Turpretī sieviete, gluži pretēji, vēl kādu laiku bijusi dzīva un mēģinājusi atstāt kuģi. Nāve viņu panākusi kesona kamerā.» Nu, tālāk lai iet pēc jūsu teksta.

—   Hm.., — Vanderhūze domīgi novilka. — Vai tas nebūs teikts pārāk kategoriski, kā jūs domājat, Genadij? Ja jau paliekam pie līķu sekcijas akta, pret kuru jums nav iebildumu, viņa, nabadzīte, nemaz nebija spējīga aizrāpot līdz kesona kamerai.

—   Tomēr viņa tur atradās, — Komovs vēsi noteica.

—   Bet tieši šis apstāklis… — Vanderhūze izjusti iesāka, piespiezdams rokas pie krūtīm.

—   Klausieties, Jakov, — Komovs viņu pārtrauca. — Neviens nezina, ko cilvēks spēj izdarīt kritiskā situācijā. It sevišķi sieviete. Atcerieties gadījumu ar Martu Pristliju vai notikumu ar Koļesņičenko. Un vispār atcerieties vēsturi, JakovI

Iestājās klusums. Nelaimīgu izskatu Vanderhūze sēdēja un bez žēlastības raustīja vaigubārdu.

—   Bet mani nemaz nepārsteidz tas, ka viņa atradās kesona, — Maija ierunājās. — Es nesaprotu ko citu. Kāpēc viņš izdzēsa bortžurnālu? Bija taču trieciens, cilvēks mirst…

—   Varbūt tieši tāpēc… — Vanderhūze ne visai pārliecinoši iesāka. — Tā varētu būt. Cilvēks agonijā taustījās ar rokām pa pulti, aizķēra atslēgu …

—   Jautājums par bortžurnālu ir ierakstīts ailē pie sevišķas nozīmes faktiem, — Komovs teica. — Es personiski domāju, ka šis noslēpums netiks atklāts nekad … ja vien tas ir noslēpums, nevis nejauša apstākļu sagadīšanās. Tātad turpinām, — viņš ātri pāršķirstīja savā priekšā izsvaidītās papīra lapas. — Patiesību sakot, man vairs nav nekas piebilstams. Zemes mikroflora un mikrofauna acīmredzot gājusi bojā, vismaz no tām vairs nav nekādu pēdu … Tā … Personiskie papīri. Mums tie nav jāizskata, turklāt tie ir tādā stāvokli, ka mēs varam tos tikai sabojāt. Rīt es tos iekonservēšu un atvedīšu šurp… Jā! Popov, tur ir kas tāds, kas varētu jūs interesēt. Vai

jūs orientējaties «Pelikāna» tipa kuģu kibernētiskajā iekārtā?

—       Jā, protams, — es atsaucos, steigšus atstumdams no sevis šķīvi.