Melnās Dzērves

Dzērvju kāsis beidzot it kā sakustējās. Varbūt tas pat nebija apstājies? Varbūt nezināmu spēku ietekmē šie debess ķermeņi tikai bija mainījuši virzienu un tagad attālinājās, joprojām palikdami deltavizora redzes laukā? Igors vēl nepaspēja aptvert, cik nejēdzīgs ir šāds izskaidrojums, kad ekrāns skaidri parādīja, ka viņš maldās.

Konuss tikai nupat bija sācis kustēties. Pareizāk sakot, nevis konuss, bet gan atsevišķas tā sastāvdaļas. Radās iespaids, it kā atpalikušās Dzērves dēļ tagad izjuktu visa ierinda. Melnie audekli pārkārtojās un pēc brīža konusa vietā izveidoja kaut ko līdzīgu cilindram. Pēkšņi Igoram iešāvās prātā, ka arī dzīvas būtnes droši vien tā sapulcētos, lai kaut ko apspriestu. Taču nākamajā mirklī izira arī cilindrs. Līdz ar to sabruka fizikas likumu pēdējās paliekas. Sirmgalvis pacēla rokas, it kā gribēdams atgaiņāties no uzmācīga, ļauna murga.

Dzērvju ierindas yairs nebija. Bija tikai atsevišķi melni, plandoši audekli, kas šķietami haotiski izklīda telpā. Drīz deltavizora redzes laukā palika tikai viena vienīga Dzērve — tā, ko savās ķetnās bija satvēruši delta slazda varenie ģeneratori. «Laiks pievilkt šo noslēpumaino veidojumu tuvāk un izpētīt to,» — sirmgalvis noliecās pār vadības pulti. Taču tai pašā mirklī ģeneratori iedūcās augstākā toņkārtā un vecais izmēģinātājs atrāva roku no pults, it kā būtu pieskāries pie nokaitēta metāla.''

— Vai jūs kaut ko saprotat? — viņš nomurmināja. — Ieslēdziet plašā pārskata ekrānus!… — Un tūdaļ pats tos ieslēdza.

Šauri delta staru kūlīši, izlauzdamies no daudzajām kuģa antenām, ietriecās izplatījumā. Uzzibsnīja un atkal satumsa ekrāni. Dīvainā kārtā tajos vairs neredzēja nevienu zvaigzni.

Pasaule bija kļuvusi absolūti melna. Melna un klusa. Šajā pasaulē kauca tikai delta ģeneratori un. trīcēja mēraparātu bultiņas. Tās trīsēja tik intensīvi, ka jauneklis ar visu ķermeni izjuta rādītāju saspringumu. Delta ģeneratoru dziesma kļuva arvien žēlabaināka — varenās mašīnas, šķiet, sūdzējās par to, ka nezināmu iemeslu dēļ tām kļūst arvien grūtāk noturēt gūstekni. Bet tai pašā laikā šī dziesma apliecināja, cik tas ir labi, ka antiviela kuģa konteineros netiek izolēta ar delta lauku, jo, pieaugot neciešamajai slodzei, tie kuru katru brīdi varēja apklust. Apmēram tā cilvēki izprata ģeneratoru melodiju. Bet, kamēr jauneklis veltīgi lauzīja galvu, meklēdams iespēju atvieglot ģeneratoru darbu, sirmgalvis par to, liekas, pat nedomāja. Viņš nespēja atraut acis no plašā pārskata ekrāniem.

Melnums ap kuģi sakļāvās arvien ciešāk. Un šis melnums nebija nekas cits kā vien tās pašas Dzērves, kas, ielenkušas kuģi no visām pusēm, tagad lēni, bet neatvairāmi tuvojās tam… Sirmgalvis nomurmināja kaut ko par ķermeņu mijiedarbību labilās sistēmās, kurās, līdzsvaram zūdot, izraisās dažādas perturbācijas. Taču varēja just, ka arī viņš pats ne visai tic šādam izskaidrojumam. Atrast citu viņam diemžēl vairs nebija laika.

Ģeneratori iekaucās spalgi jo spalgi. Pasaule kļuva pavisam šaura. Melnie audekli ielenca kuģi tik cieši, ka vadības centrālē sāka it kā pietrūkt gaisa. Rādītāju bultiņas trīcēja arvien drudžaināk. Pēkšņi ģeneratoru kaukšana pārvērtās par griezīgu svilpšanu. Gigantiskā pārslodze lika mašīnām rīstīties. Kaut kas daudz varenāks par kuģa delta lauku nepārprotami centās izjaukt ģeneratoru darba ritmu. Melnie audekli tagad atgādināja vēja piepūstas buras. To nekustība bija kā klusums pirms vētras, un pārtraukumi ģeneratoru darbā šķita tikai priekšspēle tam, ko varēja sagaidīt visai drīz.

— Jāsamazina spriegums! — jauneklis iesaucās un izstiepa roku pret ekrānu, kas joprojām bija necaurredzami melns. Sirmgalvis nicīgi papurināja galvu. Tad jauneklis pats metās pie pults. Taču Vecākais aizšķērsoja viņam ceļu un ar bargu, pavēlošu žestu lika atgriezties savā vietā.

— Jāstrādā! — sirmgalvis kā skaldīt noskaldīja. — Jāstrādā, kamēr vēl ir laiks!

Ko šie vārdi nozīmē, Igors saprata tikai dažas sekundes vēlāk, kad adata — šaurs virzītu delta staru kūlis bija sagatavots darbam. Šī adata spēja izlauzties cauri jebkādai dabiskai vai mākslīgai aizsardzības sistēmai. Tā līdzinājās skalpelim ķirurga rokās… Vecākais sākotnēji laikam bija iecerējis divus eksperimenta posmus: vispirms iztaustīt Dzērves ar vielisku zondi, bet, ja atklātos, ka šie veidojumi nav vieliskas dabas, pamēģināt tos zondēt ar staru adatu, kurai nenovēršami vajadzēja izjaukt enerģijas sablīvējuma iekšējo līdzsvaru un izraisīt tā pilnīgu vai daļēju sabrukumu… Tagad viņš, acīm redzot, bija nolēmis no pirmā posma atteikties. Gan tāpēc, ka nešaubījās par savas hipotēzes pareizību, gan arī tāpēc (un tas bija galvenais), ka diviem mēģinājumiem varēja nepietikt laika. Delta adatas trieciens… Sirmgalvja roka jau sniedzās pēc staru fokusēšanas slēdža, un jauneklim tikai pēdējā mirklī krītot izdevās to atvirzīt.

— Jūs! — sirmgalvis ierēcās, vairs nespēdams valdīties. Un šajā mirklī…