Melnās Dzērves

— Nekādu bet! — sirmgalvis attrauca, un šajā mirklī viņš atkal bija kļuvis par nelokāmo un nesalaužamo Vecāko, par Lielo Izmēģinātāju, kura vārds iemūžināts ne vien prozaiskās mācību grāmatās, bet arī poētiskās leģendās. — Mans jaunais draugs, — sirmgalvis smaidīdams turpināja, — jūsu spriedumos ir vāja vieta. Jūs apgalvojat, ka es esot Dzērvēm kaut ko iemācījis. Neesmu par to pārliecināts. Drīzāk jādomā, ka Dzērvēm ir zināmi refleksi, ieradumi, ka tās prot cīnīties ar svešiniekiem… Starp citu, Dzērves ar mums necīnījās. Tās tikai atbrīvoja savu biedreni. Un, ja nu šīs būtnes uzsāktu cīņu, kādus līdzekļus tās izmantotu? Jums kā biologam par to vajadzētu painteresēties vispirms… Bet, ja nu Dzērves tiešām prot cīnīties ar kosmosa kuģiem, tad taču jāsecina, ka izplatījumā lido ne tikai mūsu kuģi vien. Mums jānoskaidro, vai tās vispār prot atšķirt kuģus no citiem objektiem … Un varbūt — jā, varbūt pat derētu papūlēties nodibināt ar Dzērvēm sakarus. Nekā neiespējama

šajā priekšlikumā nav. Mūsu delta adata (pietiek mazliet vājināt staru intensitāti) no ieroča varētu kļūt par sakaru līdzekli.

— Risks, šķiet, pārāk liels… — Igors vēl mēģināja turēties pretī. — Un jūs…

— Kā redzat, nekas ļauns ar mani nav noticis. Bet ja baidāties riska… Vispār — kāda nozīme riskam, kad runa ir par tādiem atklājumiem?

— Ko jūs gribat? — biologs jautāja, kaut gan atbildi varēja paredzēt iepriekš.

— Ko gribu? — Sirmgalvja acis iemirdzējās pavisam jauneklīgi. — Mums ir ātruma rezerve: vēl divdesmit tūkstoši kilometru sekundē! Virziens — zināms. Gan Zemes dzērves mūs pagaidīs …