Melnās Dzērves

— Nē! Acīm redzot, es atkal neprecīzi izteicos. Ne jau Dzērves vainīgas. Tādos gadījumos vaina parasti slēpjas dabas likumu nezināšanā. Bet nezināšanu mēs sev nedrīkstam pārmest. Ja to darītu, cilvēce allaž justos vainīga visu mirušo priekšā. Arī nāve taču ir tikai viena no pror blēmām, kuras zinātne vēl nav atrisinājusi.

— Bioloģija… — Igors iesāka, bet sirmgalvis viņu īgni pārtrauca:

— Lai nu kā, tieši Dzērvju izstarotais delta lauks izraisīja — to izdevās neapgāžami pierādīt — traucējumus kuģa ģeneratoru darbā. Dzērves bija vainīgas tāpat kā zibens, kas nosvilina māju ar cilvēkiem. Jā, tās, kā redzat, nav Zemes dzērves…

— Un tomēr, kā jūs domājat, kas būtībā ir šīs Dzērves?

— Nez ko gan jums, jaunajiem, tagad māca… — sirmgalvis nosodoši pakratīja galvu. — Vai tiešām jūs nezināt, ka ir tikai viena ievērības cienīga hipotēze. Šos veidojumus tā uzskata par kolosāli intensīviem enerģijas lauka sablīvējumiem. Jūs, biologi, to nosauktu par pārejas pakāpi. Pārejas pakāpi starp lauku un vielu. Saprotams, tai piemīt tāda jauda, pret kuru visas kuģu aizsargierīces agrāk bija bezspēcīgas.

—- Bet vai jūs esat pārliecināts, ka mūsu kuģa ģeneratori spēs tai pretoties?

— Par šiem ģeneratoriem es nešaubos. Un, ja tie arī sabojātos, mums tomēr nekas nedraudētu, jo antivielas izolēšanai mēs delta lauku vairs nelietojam. Toreiz, pēc katastrofas, es nolēmu mūža atlikušos gadus veltīt Dzērvēm — to pētīšanai un…

— Un? — jauneklis nepacietīgi ievaicājās. Bet sirmgalvis klusēja, sasprindzināti raudzīdamies uz ekrāna gaišo virsmu.

— Nekas. Man būs tikai licies… Jā. Tātad — pētīšanai un… izmantošanai! Atzīstieties: jums bija prātā pavisam kas cits …

Igors piekrītoši palocīja galvu. Sirmgalvis negaidīti iesmējās.

— Ha, ha… Jums noteikti ir aplams priekšstats par laiku! Es droši vien jums liekos nevis kuģa «Džordāno», bet gan domātāja Džordāno laikabiedrs?

Jauneklis atkal palocīja galvu. Vecais apmierināti pasmaidīja:

— Nē, domas par iznīcināšanu man nenāca ne prātā. Protams, ja es būtu Džordāno laikabiedrs… Un tomēr tas nenozīmē, ka negribēju atriebt draugu. Bet atriebties, atmaksāt dabai iespējams tikai, izzinot tās noslēpumus. Tā ir vienīgā cilvēka cienīga atmaksa…

— Saprotams!

— Redzat nu, jums tas šķiet gluži dabiski. Agrāk tā nebija. Tolaik vispār daudz kas bija savādāk. Iekams kļuvu par izmēģinātāju, man, piemēram, vajadzēja apgūt ne vienu vien arodu. Šis tas bija jākonstruē. Kaut vai mūsu kuģis. Arī tas pārbūvēts pēc mana projekta. Bet, kad atgriezīšos, es uzbūvēšu jaunu. Un tas būs pavisam citāds…

— Kāds? — biologs vaicāja, un pēkšņi viņam likās — sirmgalvim vēl nav pienācis laiks doties atpūtā. Bet var jau būt, ka tie bija tikai sapņi…

— Kāds? Par to vēl ir pāragri runāt. Un tas patlaban arī nav svarīgi. Mans darbs vēl nav galā — lūk, galvenais! Kopš manā rīcībā atstāja šo kuģi — pēdējo no daudziem, kurus esmu izmēģinājis — tas tikai pa īstam ir iesācies. Es tagad esmu Dzērvju mednieks! Jā gan, es medīju Dzērves, lai tās izpētītu un iemācītos izmantot cilvēku labā.

Jauneklis iekšēji sabozās, tik ļoti viņam negribējās sacīt to, ko sirdsapziņa vairs neļāva noklusēt. Bet viņš nebija pieradis slēpt savas domas. Pat tad, ja tās spētu cilvēku aizvainot.

— Manuprāt, jums tomēr vajadzēja iesākt agrāk. Laiks…

Viņš piecēlās, zinādams, ka tagad nāksies vismaz pusstundu staigāt pa gaiteni un varbūt uzspēlēt tenisu, partnera vietā izmantojot sienu. Taču, lai cik tas dīvaini, sirmgalvis neapvainojās.

— Muļķības, — viņš norūca. — Agrāk vajadzēja izmēģināt kuģus. Mūsu, izmēģinātāju, nekad nav bijis pārāk daudz. Tagad šis uzdevums izpildīts un es varu medīt Dzērves…

— Vai esat pārliecināts, ka tās var …

— Vairāk nekā pārliecināts. Nav iespējams izdomāt kaut ko tādu, ko cilvēks nevarētu. Viss ir cilvēka varā, un, ja kaut kas pagaidām pārsniedz mūsu iespēju robežas, tad tikai tāpēc, ka mēs vēl pārāk maz zinām par dabu…

— Un ari par sevi, — jauneklis piemetināja. Sirmgalvis vērīgi palūkojās uz viņu.

— Nav iebildumu. Piezīmē vietā. Bet tāpēc vēl jo vairāk — jāmedī Dzērves!

— Vai daudzas jau esat nomedījis?