Mēs - no tālās pasaules

Zaudējām arī enerģiju, kibas sūtīdami kosmosa telpā un no turienes griezdami atpakaļ. Pēc otra reida ārpus atmosfēras robežām zaļā lapsene nodzisa, tad nodzisa arī olīvkrāsas lapsene, pēc tam citrondzeltenā lapsene.

Antigravitācija bija novirzījusies sāņus, un tā mums vairs nepalīdzēja. Ar grūtībām — ar lielām grūtībām tik tikko noturējām ātrumu četrus kilometrus sekundē. Veidodams ballistisku līkni, kalns slīdēja lejup, slīdēja atmosfērā. No berzes tas jau spīdēja, apdegušie puteklīši kā komētas aste vilkās tam pakaļ.

—    Laižam lejā, — teicu Ditmaram.

—    Laidīsim, — viņš piekrita. — Bet Jūrlīcī.

—   Vai tiešām Jūrlīcī?

Es garā skatīju šo auglīgo līdzenumu. Poēzijas nākamo kūrorta zonu. Tur jau bija sākusies baktēriju izsēšana atmosfēras attīrīšanai un augsnes izveidošanai. Tur strādā jau simtiem biologu. Un nu turpat vai ar kosmisko ātrumu viņiem uz galvas uzgāzīsies kalns, vesels asteroīds. Sprādziens līdzīgs Tunguskas sprādzienam, tikai miljonreiz varenāks. Jūrlīcis izdedzis un pārvērsts krāterī. ..

—   Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.

Vēlāk, turpmākajos mēnešos, ne viena vien sanāksme apsprieda Ditmara kļūdu. Taču neesmu pārliecināts, ka tā bija kļūda. Tiesa, drošāk jau bija Olimpu izjaukt pa ķieģelītim, katru klinti nolikt savā vietā. Bet mēs taču kalnu cēlām veselu gadu, tātad arī nojaukšanai vajadzētu apmēram gadu. Pa to laiku Olimps nogrimtu magmā, aizraudams līdzi visus pūliņus. Glābt to varēja tikai droša operācija. Neviens nezināja, ka lidojumā kalns varētu sairt. Nevienā jaunā pasākumā nevar izvairīties no nejaušībām. Reiz, kad cilvēki izveidos simtiem planētu un tūkstošiem Olimpu, visas briesmas būs zināmas bez izņēmuma un šos darbus uzticēs kibām, tāpat kā tagad tām uztic lidmašīnu montēšanu uz konveijera. Bet

mēs uz Poēzijas esam pionieri, mēs taustāmies kā pa tumsu un dažkārt iekrītam lamatās.

—   Vai nevarētu aizvirzīt kaut līdz okeānam? — es iejautājos.

Ditmars piešķieba galvu, it kā pūlētos ko saklausīt.

—   Dzinējs nestrādā, — viņš izmeta. — Lec, es tev sekošu.

—   Bet Olimps?

—   Lapseni atdodu Hozē. Viņš tiks galā. Lec!

Ditmars pats izbīdīja hermētiskās durtiņas starp

mums un kaut ko vēl nokliedza. Man izklausījās, ka dzirdu: «Palīdzi Kirai!» Dīvaini vārdi, bet toreiz nedomāju par šo vārdu nozīmi. Katapulta izsvieda mani no lidmašīnas. Kādu laiku es kritu kā akmens, līdz beidzot virs galvas pamanīju izpletņa kupolu. Es pieplaku pie lodziņa. Man gribējās redzēt, kur nolaižas Ditmars, lai pats nolaistos viņa tuvumā. Bet otra izpletņa pie zilajām debesīm nebija. Arī lidmašīna netaisījās krist. Uguņainu taisni iezīmēdama, tā strauji centās panākt debeszilgmē iekārušos kalnu.

Tad es sapratu, ka Ditmars mani ir piemānījis. Piespiesta nolaišanās mums nebija draudējusi. Ditmars vienkārši bija rīkojies kā varonīgā divdesmitā gadsimta lidotāji. Šāviņiem beidzoties, tie taranēja. Ditmars bija devies atomu taranā, lai palīdzētu pagurušajām kibām. Jūrlīci glābdams, viņš bija devies drošā nāvē. Tāpēc Ditmars piespieda mani lēkt, tāpēc bija saucis: «Palīdzi Kirai!»

Vēlāk es ieraudzīju un garā vēl tagad redzu Kirai acīs pārmetumu. «Kāpēc tu nestājies viņa vietā?» acis man jautāja. Arī tu man reiz iejautājies: «Vai tiešām tev neienāca prātā?» Vari iedomāties: neienāca prātā. Man pavēlēja: «Lec!» Domāt nebija laika, es paklausīju. Visu laiku man bija tāda sajūta, ka es te esmu iesācējs un visdumjākais. Ditmars labāk zina, kas darāms, Hozē izdarīs labāk.

Bet Ditmaram nebija uz ko paļauties. Viņš zināja, ka neviens viņa vietā neizlems un ka citas izejas nav, izņemot beidzamo izeju — nāvi.

Es vēl atrados gaisā, kad lidmašīna panāca kalnu

un stāvus trauca augšup. Ugunīga aste kā tangen- soīds ietriecās kalna pakājē. Uzliesmoja otra saule. Zilā debess vērtās balta, mākoņi puķu raibumā, no dzeltenās dūmakas pēkšņi iznira tālās kalnu grēdas, katra plaisa bija skaidri saskatāma, kā ar tušu iezīmēta. Pametis aiz sevis ugunīgu asti, Olimps pacēlās debesīs, kosmosā, kur katram kalnam vietas diezgan.

Ko es toreiz pārdzīvoju? Šausmas un kaunu. Man bija tāds kauns par savu neattapību, par trulo paklausību, par to, ka es ar tādu dedzību biju meties ārā no lidmašīnas, par to, ka biju domājis par savu glābšanos, kamēr Ditmars domāja par manu un Jūr- līča glābšanu.

9

Starp citu, par savu izglābšanos man nācās nopietni padomāt. Otru sauli pārklāja dūmaka, dūmaka sabiezēja melnā mākonī. Zem tā sāka plosīties viesuļvētras … mani sagrāba, apsvieda otrādi, rāva projām. Sīki akmentiņi sitās pret kabīni, žņirkstēja putekļi. Kūleņu kūleņiem mani rāva atpakaļ uz Olimpu. Galvā pazibēja doma: ka tik neieskrienu šķēlumā.

Prātā šāvās baigi nostāsti: kā atomi apslāpstot, kā elektroni kūstot šķēluma malās. Kājas man pamira, un es ar šausmām paskatījos uz tām: vai tik nekūst? Kaut kā izpletni vadīdams, izkūlos no viesuļvētras, nokļuvu aizvējā, aizkalnes klusumā… Un uzreiz — bum-m! — biju atsities pret akmeņiem.