Mēs - no tālās pasaules

gaisa balons … un tad uzreiz, svaru pilnīgi zaudējis, dārdēdams atšķēlās no pakājes.

—    Pamatīgs gabaliņš, savi četri kubiki būs, — apmierināts noteica Gena. Par kubiku viņš sauca kubik- kilometru, trīs tūkstoši miljardu tonnu.

—   Uz mājām! — dūres cieši savilcis, nokomandēja Hozē.

Kibas, kalnu nošķēlušas, abas reizē aizgriezās un pazuda no ekrāna, pa iezīmēto ceļu aizlidoja uz angāru.

Kalns tamēr kā uz piepūsta balona cēlās augšup, asās klintis nokratīdams. Un līdz ar kalnu augšup cēlāmies arī mēs, cēlāmies līdz ugunīgi sarkanajai kalna pakājei, mazliet iesāņus, lai klintis mūs neaizķertu. Kalns rāvās augšup arvien straujāk un straujāk. Tas izspraucās cauri mākoņiem, pacēlās virs baltajiem mutuļiem un ienira zilajās debesīs. Cik reižu vēlāk netiku redzējis paceļamies gaisā kalnus, taču vēl joprojām nevaru vien nobrīnīties par šo pārdabisko ainu.

—    Vai novaldīsi? — Gena noprasīja.

'— Lapsenes spietos, — Hozē atsaucās.

Visiem desmit pirkstiem viņš pieskārās klaviatūrai, un uz ekrāna iedegās desmit punkti, katrs citādā krāsā — gaišzilā, baltā, zilā, dzeltenā, iesārtā, ķiršu krāsā un tā tālāk. Startēja kibas-lapsenes, mazas ra- ķetītes ar atomšķiltavām. Jau pēc brītiņa tās visas bija apmetušās kalnā un katra savā vietā: sarkanā — kreisajā malā, violetā — labajā, gaišzilā — augšā, dzeltenā — pakājē. Protams, ap melno kalna masīvu aplipušos krāsainos punktiņus varēja saskatīt tikai uz ekrāna.

Tev, Mūza, tobrīd vajadzēja redzēt Hozē! Sasprin- dzis, nopietns un apgarots viņš izskatījās pēc virtuoza pianista. Visi viņa pirksti atradās uz klaviatūras, bet viņš neskatījās uz rokām, vienīgi acīm iegremdējies ekrānā, it kā spēlēja neskanīgu melodiju, gan spēcīgi piespiežot pirkstus, gan viegli uzsitot, gammās skre- jot, akordus tverot… un paklausīgās kibas uz to atbildēja ar žilbinošiem zibšņiem — gan gariem, gan īsiem, gan atsevišķiem, gan grupveida. Kalns, kā ne

redzamas raķetes mētāts, svaidījās uz augšu un sāniem. Hozē par to uzjautrinājās kā sportists ar tenisa bumbiņu. Zemāk, zemāk, zemāk . . . Vai nokrita? Nē, uztvēra. Grūdiens! Lēciens uz augšu. Un atkal slīdēšana.

—    Olimps, — Gena aizrādīja.

Ar ekrānu aizrāvies, nebiju pamanījis, ka virs mākoņiem izaudzis tumšs konuss, titānu sakrauts klinšu blāķis. Nu es zināju, ka šie titāni ir Gena un .Hozē.

—   Griez otrādi! — Gena pavēlēja.

Hozē ar mazo pirkstiņu un zeltnesi nospieda klaviatūras malējos kauliņus. Kalns sagriezās kā ritenis. Kūleņodams tas vēlās pa debesīm uz Olimpu. Hozē krampjaini savilktiem pirkstiem noliecās pie ekrāna. Krāsaino zibšņu uguntiņas griezās arvien straujāk, it kā savīdamās pavedienos vai lentās. Lapsenes, iecirtušās kalnā, nu griezās līdz ar kalnu, klaviatūras taustiņi mainīja uzdevumu, bet virtuozs Hozē turpināja spēli. Zilganā — trieciens uz leju, zilganā pēc vienas sekundes — rāviens uz priekšu, sarkanā — pa labi, sarkanā — pa kreisi. Lēnāk, lēnāk.. . vēl mazliet. .. Beidzot, putekļu mākoni sagriezis, lidojošais kalns smagi nosēdās uz Olimpa nogāzes.

—   Nu tas ir piedzimis, — apmierināts un smaidīdams noteica Gena.

Pārgurušais Hozē atkrita atzveltnī un pievēra acis.

Bet es ar skaudību noraudzījos viņa veiklajos pirkstos. Tas nu vienreiz ir meistardarbs! Cik gadu vajag, lai iemācītos tā spēlēties ar sekundes daļām un miljardiem tonnu kā kaķis ar peli! .. . Vai es kādreiz apgūšu tādu meistarību? Vai tur nevajag īpaša talanta?

Mūza, ja es būtu meitene, es nekad neprecētos, savu mīļo neredzējusi darbā. Lai viņš ir viduvējs dejotājs vai sarunu biedrs, viduvējs dzejnieks kā Gena vai dievadots filozofs, tāds kā Hozē . . . bet tev vajadzēja redzēt, kā viņš žonglē ar kalniem! Cilvēks jāvērtē nevis pēc viņa vidējā līmeņa, bet pēc viņa augstākā sasnieguma. Ja sportists reizi savā mūžā — vienīgo reizi aizlec desmit metru, tad tikai šā lēciena dēļ viņa vārdu ierakstīs rekordu zelta grāmatā. Ja

zinātnieks tūkstošreiz kļūdīsies, bet izdarīs vienu vienīgu svafīgu atklājumu, cilvēki, viņa kļūdīšanos aizmirsuši, par šo vienīgo atklājumu uzcels viņam pieminekli.

Tomēr jums, meitenēm, piemīt īpaša, es teiktu, greiza pieeja cilvēkam. Māsa man reiz teica: «Man nevajag ģēnija. Lai viņš ir mīļš un gādīgs, lai viņš ir labs vīrs.» Vai tu, Mūza, nedomā tāpat? Vai tu varētu mīlēt laipnu un neapdāvinātu, mīlošu un aprobežotu? Vai tu varētu?

Man šķiet, kaut kur te sākās mūsu nesaprašanās. Poēzijas cilvēkus katrs skatījām citādām acīm. Es saskāros ar titāniem, kas žonglēja ar kalniem, bet tevi apciemoja nogurušie, atpūtas alkstošie, viduvējie dzejoļu un dziesmu mīļotāji. Ar milzīgu spēka sasprindzinājumu es centos panākt virtuozus, bet tu veici rasētājas pienākumus un mācīji šiem amatieriem mākslas ābeci. Strādāt pusspēkiem ir garlaicīgi, garlaicīgi ir darīt to, ko sen jau proti. To es atskārtu daudz vēlāk, kad biju iemācījies pārstatīt kalnus bezmaz tāpat kā Hozē. Bet tevi garlaicība sagrāba gandrīz vai tūlīt. Reiz es dzirdēju tevi sakām: