Mēs - no tālās pasaules

Vai varonība? Varonības uz Zemes nav mazāk. Vai varoņi nav mediķi, mūsu sargātāji pret jaunām slimībām, neredzamo, mēģenēs ieslēgto sērgu uzraugi? Vai varonība nav bezmiega dienests, kas sarga mūs no vētrām, ūdensplūdiem, izvirdumiem un zemestrīcēm? Vai varonība nav zinātnieku darbs, kuri laboratoriju klusumā izzina nezināmo, kuri milimikrona kodolā atklāj daudz apbrīnojamākas lietas nekā mēs miljarda kilometru tālumā no mājām, uz planētas, kas vispārējos vilcienos ļoti līdzīga Venērai?

Zinātne? Bet zinātnei mēs esam melnstrādnieki, labākajā gadījumā tikai ziņu ieguvēji. Kosmosā mēs iegūstam zinātnes jēlvielu, ko ar modernākajām mašīnām apstrādā Zemes gaišākie prāti. Atklājumus veic uz Zemes, izgudrojumi rodas uz Zemes, jo tā ir domas centrs, cilvēces smadzenes. Arī Olimpa celtniecība netiek turpināta, viss iekonservēts, kamēr Zeme neizšķirs, kā izvairīties no mūsu kļūdas, kā novērst kalna iegrimšanu. Pat Ditmaram sava darba pabeigšanai bija paredzēts doties uz Zemi.

Un, beidzot, pēdējais arguments: vai es savu sievu mīlu vai nemīlu? Ja mīlu, tad man jāpiekāpjas, jādodas līdz uz Zemi. Jo tu taču sekoji man kosmosā, nu ir mana kārta. Aiz īstas mīlestības cilvēki ir slīcinājušies, cīnījušies līdz pēdējai asins lāsei ar zvēriem un mežonīgajiem fašistiem. No manis prasa pavisam maz: atteikties no patmīlības un aizbraukt. Neviens necietīs. Tūkstošiem jauniešu labprāt stāsies brīvajā vietā.

Vai mana mīlestība ir īsta?

16'

243

Tieši tad apritēja gads. Man vajadzēja ierasties uz pavadoņa pateikt komandantam, vai gribu vēl uz gadu palikt vai arī jāaicina maiņa. Neviens man ne

pārmestu, ja es pateiktu: «Mēs ar Mūzu dodamies atpakaļ uz Zemi.» Un mēs abi norunājām, ka taisni tā es komandantam pateikšu.

12

Atceros, kā tu līksmoji, kravājot un atlasot šādus tādus suvenīrus: akmeņus, zīmējumus, kinolentes. Klinšu un viesuļvētru planēta īsi pirms aizbraukšanas tik nepatīkama tev nemaz vairs nelikās, tu devies tuvos lidojumos, piemiņai uzņemdama dažus kadrus: tu uzņēmi ieleju, kur jūs ar Kiru atradāt mūs trīs, uzņēmi arī Iliādas plato, kur lavā rēgojās mana pusno- grimusī kabīne. Ja toreiz tu būtu zinājusi, ja tu būtu zinājusi!

Protams, tev taisnība: dzīvam cilvēkam Poēzijas klintis var apnikt. Pati ierašanās uz pavadoņa man bija liels baudījums. Mākoņi un viesuļvētras bija palikušas aiz muguras, zvaigžņotajā debesī es ieraudzīju spožu sirpi, piebraucu tam klāt un iegāju līkumotā gaitenī. Satiku tur daudz ļaužu, četrdesmit cilvēku vienuviet. Un visi — vai vari iedomāties! — pavisam sveši! Taču ar katru var parunāties, apjautāties, kas viņš tāds, no kurienes, ko dara, kas jauns viņa darbā, kas labs uz Zemes, vai nav jaunu kinožurnālu, ja ir, lai tūlīt parāda.

Četrdesmit cilvēku, četrdesmit nelasītu romānu!

Pēkšņi svešinieku pulkā ieraugu mīļu mūsainu seju. Gena! Bet viņam līdzās kāds briesmonis ar sārtiem plankumiem sejā, nogrieztu degunu un pūces acīm bez plakstiņiem.

—    Hozē! Tas esi tu? Bet kāpēc …

Es sastostījos un paliku pusvārdā. Viņš pabeidza manā vietā:

—   Tu gribi jautāt, kur palikusi mana jaunā seja? Es nolēmu, ka iztikšu bez tās. Meitenes man tā kā tā nav vēlīgas: ne Karmena Argentīnā, nedz arī tava Mūza. Bet gadu zaudēt ir žēl. Ārsti saka: gads būšot jānoguļ slimnīcā. Negribas, ka Olimpu veidotu bez manis. Pēc tam varbūt sasparošos.

—    Olimps taču iekonservēts uz nezin cik gadiem.

—    Tu nezini? Jā, taisnība, galveno tu nezini.

Tad viņi man visu pastāstīja. Zeme noskaidrojusi Olimpa iegrimšanas cēloni. Tiešām, neesot bijis iespējams paredzēt Poēzijas tipa planētu matērijas īpašo pagaidstāvokli. Nu jau esot teorija, esot izstrādāti pasākumi — sistēma, kas paredzot pazemes kibas ar adopteriem . . . Esot arī projekts. Man, kā kibu speciālistam, jākļūstot par stacijas priekšnieku.

—   Par priekšnieku labāk Hozē, viņam lielāka pieredze.

—    Vai kā cietušajam? — Hozē rūgti pasmaidīja. — Nē, te izšķīrējas nav ciešanas, bet kibas. Tu nekautrējies, Jar, visi saprot, ka vispiemērotākais esi tu.

Bet Gena smaida platu muti:

—    Draugi, biedri, mēs visi atkal kopā! Gandrīz visi: Jars ar Mūzu un mēs! Atkal tālajā pasaulē! Nav izsakāms, kā man apnicis uz šā uzfrizētā Mēness!

Saki, Mūza, — vai es drīkstēju atteikties? Vai drīkstēju skriet uz Magadanu, pamest tālo pasauli, biedrus, Ditmara darbu? Vai drīkstēju? Protams, tūlīt pa radio es sazinājos ar tevi un izdzirdēju ledaino: «Gļēvulis!»

—    Gļēvulis! — tu teici. — Baidījies pat strīdēties, pat pušplēsta vārda neminēji par mīlestību!

«Aizbraukšu — tad parunāsim,» es nodomāju. «Nevar taču par ģimenes lietām piekliegt visu kosmosu.» Bet runāt neiznāca. Atgriezies stacijā, ieraudzīju galdautam piespraustu zīmīti:

«Tu esi gļēvs un bez rakstura. Es tevi vairs nemīlu. Ardievu! Uz Zemes tu man pēdas nedzen.»

13

So vēstuli diktējot, es raugos tevī, Mūza, tavā kino- ģīmetnē. Tu mājīgi uzkop istabu, pārbīdi krēslus, piesūcini plauktiņus. Nupat tu atvilki priekškariņu, nepatikā uzmeti deguntiņu, mīļi un koķeti paskatījies uz mani.

Allaž vienādi: laipni un koķeti, allaž atzinīgi.