Mēs - no tālās pasaules

Visas tev uz Zemes sūtītās vēstules es nolasīju šai mēmajai Mūzai, tavai dubultniecei. Tā mīļi smaidīja,

bet tu cietsirdīgi atcirti: «Es vairs nemīlu, par ko lai runājam?» Un ģīmetnei es skumji vaicāju: «Kāpēc vairs nemīli? Varbūt nekad neesi mīlējusi?»

Padomāsim vēlreiz, runāsim prātīgi. Tu gribēji, lai mīlestības dēļ es brauktu tev līdzi. Bet tu pati aiz mīlestības palikt pie manis negribēji. Tu gribēji, lai tevi mīl, bet mīlēt negribēji. Nē, te mēs esam līdzīgi. Tāpēc nevajag mūsu strīdu saistīt ar mīlestību.

Abi kaut ko esam saputrojuši. Es tad nu gribēju tikt skaidrībā no pašiem sākumiem, tāpēc jau visu šo mūsu notikumu arī stāstīju tev un sev. Stāstīdams kaut ko sapratu arī pats.

Vai tu atceries Hozē vārdus? Viņš sacīja tā: «Piedzīvojums — tā ir vizīte pagātnē.» Acīm redzot, tā tas arī ir. Piedzīvojumu cēlonis — kaut kāda nepilnība: neprasme, nezināšana, kļūda. Šī nepilnība mūs atkal noved cīņas un briesmu pasaulē. Trešā gadu tūkstoša sākumā cilvēce no šīs cīņas pasaules nonāca pasaulē, kur valda drošība un labklājība . . . Mēs atvadījāmies no pagātnes, bet mūsos palika maigums un cieņa pret to, tāpat kā pret pamestām, dzīvošanai nederīgām tēva mājām. Mums pat labprāt patīk spēlēt pagātni: cīnīties, tomēr pēc noteikumiem, tiesneša uzraudzībā; doties tūristu viendienas pārgājienā, pārnakšņot teltī, uz ugunskura vārīt biezputru, pārbaudīt savu izturību un drosmi. Patiesībā tā ir tikai drosmes spēle, jo mums taču ir radioaproce, un, ja teltī auksti gulēt, var izsaukt aerotaksi un nakts atlikušo daļu izgulēties savās mājās gultā.

Tev patika šī drosmes spēle, tu lepojies ar māku nebaidīties. Tu neizbijies no kosmosa, no zvaigžņotās bezgalības, meteorītu apšaudes, no Poēzijas vulkāniem un viesuļvētrām. Tu neizbijies.

Turpretī tālajā pasaulē pagātne nebija iedoma, bet īstenība. Mēs abi uzreiz to nesapratām. Pēc tradīcijas kosmosu uzskata par nākotnes valstību. Jā, tehnika te gan ir vismodernākā, bet dzīves apstākļi kā sirmā senatnē.

Nav vēl jūru, nav lietus gāžu, nav mežu, nav ne augu, ne dzīvnieku.

Tikpat kā nav cilvēku, nav pilsētu, nav teātru,

aerotakšu, nav Kolimas radiodrošības dienesta, kas uzmana katru, kurš izgājis pastaigāt.

Ari piedzīvojumi te ir īsti, nevis mācību vai tūristu piedzīvojumi. Arī briesmas ir īstas. Cilvēki te taranē tāpat kā divdesmitā gadsimta varoņi. Un iet bojā akmeņainajos tuksnešos, tāpat kā tolaik, kad uz Zemes vēl pletās tuksneši.

Tu, Mūza, nobijies. Sauksim lietas īstajā vārdā: tu nobijies. Tev gribējās būt Magadanā, pie mātes, ieslēpt galvu spilvenos. Briesmu pilnā gleznainā Poēzija tev bija apnikusi, apnicis ari Jars, kas tevi saistīja pie Poēzijas.

Es tevi, Mūza, nenosodu. Kurš sapratis, tas netiesā. Es tevi mīlu, taču citādi, bez agrākās sajūsmas. Man gribas tevi apmīļot, uz rokām paaijāt pārbiedēto meitenīti, to aizstāvēt un pasargāt. Varbūt taisnība vecajam Loham, ka tālā pasaule nav īstā vieta meitenēm. Sievietēm un bērniem domāta labiekārtotā Kolima, Bērniem jāaug uz Zemes, viņiem Zeme pārvērsta paradīzē.

Tu mēģini iedomāties — es būtu kopā ar tevi atgriezies uz Zemes. Mums paaugtos dēls un reiz viņš jautātu: «Kas to visu, tēt, ir uzcēlis — kas uzcēlis Kolimu un Magadanu?»

Un es sāktu stāstīt par mūsu priekšteču varoņdarbiem: par pasaules ceļotājiem, kas atklāja Kolimu, par partizāniem, kas šo novadu nosargāja, par revolucionāriem, par ģeologiem, par kalnračiem, par XXII gadsimta celtniekiem, kas pagriezuši straumes un vējus, sasildījuši mūžīgā sasaluma joslu, tropus tuvinājuši kādreiz skarbajam novadam.

«Un ko tu, tēt, esi uzcēlis?» dēls man jautātu.

Ko es sarkdams varētu nomurmināt? «Nekā. Baudīju. Dzīvoju kā varēdams vieglāk. Skatījos kinoteātrī, kā citi iekārto jaunas planētas maniem mazbērniem, taviem bērniem.»

Ko sacīs, ko par mani domās mans dēls?

Vai tad kāds ar tevi, Mūza, strīdas? Protams, Zeme ir cilvēces šūpulis, dzīve centrā ir bagātāka, kulturālāka, vilinošāka, vieglāka, daudzveidīgāka un reizēm pat varonīgāka. Mūsu tālajā pasaulē ir sliktāk, gru-

tāk un bīstamāk. Tomēr vīrieša vieta ir tur, kur grūtāk un bīstamāk.

Bet pirms trīssimt gadiem, varonīgajā divdesmitajā gadsimtā, kad Sibīrijā vēl pletās taigas un saltums bija tāds kā Leidenes aukstuma laboratorijā un cilvēki strādāja bez skafandriem un apsaldēja sejas, — vai viņi izvairījās, vai viņi bēga uz apsildītajām planētām?

Un toreiz, kad aizsardzības priekšējās līnijās plīsa šāviņi un gabalos saplosīja cilvēkus, — vai tad karavīri muka uz aizmuguri, lai slēptos mežos un nogaidītu, kamēr viņu biedri atsit ienaidnieku?

Un vēl agrākos laikos, kad bagātie apspieda nabagos un noziedzīga bija pati doma par vienlīdzību, — vai komunisma cīnītāji tad baidījās no cietumiem, vai padevās žandarmiem, vai viņi solījās gaidīt, kamēr viņu biedri atņem caram varu?