Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Es tevis dēļ nosirmoju! - māte pateica un metās mani apskaut otrreiz.

Tētis nopētīja mani. - Kur ir tavas drēbes? Kas tev mugurā?

Es joprojām biju ģērbies melnajā kostīmā. Hm... Tomēr šādu ietērpu būtu vieglāk izskaidrot nekā deviņpadsmitā gadsimta drānas, un, paldies Dievam, Putekļu māte bija sadziedējusi brūces man uz sejas...

- Džeikob, saki taču kaut ko! - tēvs pieprasīja.

- Lūdzu, lūdzu, piedodiet! - es iesāku. - Ja vien varētu, es nekādā gadījumā nebūtu jums to sagādājis, bet nu jau viss ir kārtībā. Būs labi. Jūs nesaprastu, un tā arī labāk. Es jūs abus mīlu.

- Vienā ziņā tev taisnība, - tēvs attrauca. - Mēs nesaprotam. Neko.

- Un viss nav kārtībā, - mamma piebilda. - Tu mums to paskaidrosi.

- Arī mums, - piebilda blakus stāvošais policists. - Un vēl mēs veiksim narkotiku pārbaudi.

Kontrole pār situāciju slīdēja ārā no rokām. Bija pienācis laiks noraut stopkrānu.

- Es jums visu izstāstīšu, - es sacīju, - tikai vispirms gribu jūs iepazīstināt ar kādu savu draugu. Mammu, tēti, šī ir mis Peregrine.

Es pamanīju, kā tēta skatiens aizslīd no mis P. pie Emmas. Droši vien tēvs atpazina meiteni, jo šķita, ka viņš ir ieraudzījis spoku. Tomēr viss būs kārtībā - pavisam drīz viņš to aizmirsīs.

- Priecājos ar jums iepazīties. - Mis Peregrine sarokojās ar maniem vecākiem. - Jums ir brīnišķīgs dēls, visaugstākās klases zēns. Džeikobs ir ne vien lielisks džentlmenis, viņš ir pat vēl vairāk apdāvināts nekā viņa vectēvs.

- Nekā viņa vectēvs? - mans tētis pārjautāja. - Kā jūs...

- Kas ir šī savādā sieviete? - jautāja mamma. - Kā jūs pazīstat mūsu dēlu?

Mis Peregrine satvēra tēta un mammas delnas un dziļi ielūkojās abiem acis. - Alma Peregrine, Alma Le Feja Peregrine. Jā, cik noprotu, jums šeit Britu salās nav klājies viegli. Tas bija briesmīgs ceļojums. Domāju, ka visiem iesaistītajiem būs labāk, ja jūs vienkārši aizmirsīsiet, ka tas vispār noticis. - Vai piekrītat?

- Jā, - sacīja mamma, bet viņas skatiens bija aizklīdis tālē.

- Es piekritu, - mans tēvs teica gluži kā viegli nohipnotizēts.

Mis Peregrine bija apturējusi viņu smadzeņu darbību.

- Fantastiski, brīnišķīgi, - viņa atbildējā. - Tagad, lūdzu, koncentrējiet skatienu šurp. - Imbrine palaida vaļā manu vecāku delnas un izvilka no kabatas garu piekūna spalvu ar ziliem plankumiem. Man pārskrēja karsts vainas apziņas vilnis, un es viņu apturēju.

- Pagaidiet! - es teicu. - Galu galā es laikam nevēlos, lai jūs to darītu.

- Vai esat pārliecināts? - Šķita, ka esmu sagādājis mis Pere-grinei vieglu vilšanos. - Jūs var sagaidīt lieli sarežģījumi.

- Es jūtos tā, it kā krāptu vecākus, - es atzinos.

- Ko tu tādā gadījumā viņiem teiksi? - Emma jautāja.

- Vēl nezinu. Bet man nešķiet pareizi tā vienkārši... izskalot viņiem smadzenes.

Atklāt patiesību šķita egoistiski, bet izdzēst pašu skaidrojuma nepieciešamību - divtik savtīgi. Un kā tad policija? Un radinieki? Manu vecāku draugi? Viņi taču noteikti zina, ka biju pazudis, un, ja vecāki aizmirstu notikušo... rastos absolūts haoss.

- Kā vēlaties, - mis Peregrine sacīja. - Tomēr es uzskatu, ka būtu prātīgāk atļaut man izdzēst no vecāku atmiņas pēdējās divas vai trīs minūtes, lai viņi aizmirstu par Blūmas jaunkundzi un mani.

- Nu... labi, - es piekritu. - Ja vien līdz ar to viņi neaizmirst arī angļu valodu.

- Es rīkojos ļoti precīzi, - imbrīne norādīja.

- Kas tās par runām par smadzeņu skalošanu? - atskanēja policista balss. - Kas jūs esat?

- Alma Peregrine, - mis Peregrine atbildēja un steidzās paspiest vīrieša roku. - Alma Peregrine, Alma Le Feja Peregrine.

Policists nodūra galvu un pēkšņi pievērsās kādam plankumam uz grīdas.

- Varu iedomāties dažus nebūtnes, kuriem vajadzētu veikt šo operāciju, - Emma piebilda.

- Diemžēl tas iedarbojas tikai uz parasto ļaužu piekāpīgajiem prātiem, - mis Peregrine atbildēja. - Jā, runājot par to... - Im-brine pacēla gaisā spalvu.

- Pagaidiet! - es teicu. - Pirms jūs to izdarīsiet... - Es sniedzu viņai roku. - Paldies jums par visu. Man jūsu tiešām pietrūks, mis Peregrine.

Imbrīne izlikās neredzam manu roku un apskāva mani. - Šīs jūtas ir abpusējas, Portmena kungs. Un man būtu jāpateicas jums. Bez jūsu un Blūmas jaunkundzes varonības...

-Ja jūs visus tos gadus nebūtu glābusi manu vectēvu...

Imbrīne pasmaidīja. - Vienosimies par neizšķirtu.

Atlika pēdējās ardievas. Vissmagākās. Es apskāvu Emmu, un viņa neganti apvija rokas man apkārt.

- Vai mēs drīkstam sarakstīties? - viņa jautāja.

- Vai esi pārliecināta, ka tu to gribi?

- Protams. Draugi uztur sakarus.

- Labs ir, - es atviegloti nopūtos. - Mēs varētu vismaz...

Un tad Emma mani noskūpstīja. Ar pilnvērtīgu skūpstu uz

lūpām. No tā man sagriezās galva.

- Man šķita, ka esam tikai draugi! - es teicu un pārsteigts atkāpos.

- Nūjā. - Emma nodūra acis. - Tagad esam draugi. Man tikai vajadzēja vienu beidzamo atmiņu.

Mēs abi iesmējāmies, bet mūsu sirdis tajā mirklī iesāpējās un salūza.

- Bērni, izbeidziet! - mis Peregrine nošņāca.

- Frenk, - mana mamma tik tikko dzirdami ierunājās, - kas ir tā meitene, ko Džeiks skūpsta?