Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tā bija nesatricināmi mierīga paveca kundze - daktere Spangere -, un četrus rītus nedēļā es aizvadīju viņas plastiskās operācijas rezultātā iegūtā mūžīgā smaida žilbinošajā gaismā. Viņa mani nemitīgi izjautāja par to, kāpēc es aizbēgu no salas un kā pavadīju turpmākās dienas, un smaids nenodrebēja ne mirkli. (Jūsu zināšanai: viņas acis bija gaiši brūnas, zīlītes - normālas, un nebija nekādu kontaktlēcu.) Es izgudroju pasaciņu par īslaicīgu prāta aptumsumu papildinājumā ar šķipsniņu atmiņas zuduma - neviens vārds no šī stāsta nebija pārbaudāms. Tas skanēja aptuveni šādi: nobijies no Kēmholmā redzētā cilvēka, kuru noturēju par maniakālu aitu slepkavu, es salūzu un laivā aizīros līdz Velsai. Tur kādu bridi aizmirsu, kas esmu, un ar autostopiem devos uz Londonu. Es nakšņoju parkos, ne ar vienu nesarunājos, ne ar vienu neiepazinos, nelietoju nekādas vielas, kas mainītu manu noskaņojumu vai saprātu, un, pusnemaņā zaudējis orientāciju, vairākas dienas klīdu pa pilsētu. Vaicāts par tālruņa sarunu, kad es tēvam pavēstīju, ka esmu īpatnis...

Hm, kāds tālruņa zvans? Es nespēju atcerēties nevienu sarunu pa tālruni.

Beigu beigās daktere Spangere norakstīja visu notikušo uz īslaicīgu mānijas stāvokli, kam raksturīga maldīšanās un ko bija izsaucis stress, bēdas un neatrisinātie ar vectēvu saistītie jautājumi. Citiem vārdiem sakot, es biju mazliet sajucis, bet tā varētu būt ari vienreizēja parādība, un tagad es jūtos jau daudz labāk, paldies! Mani vecāki gan joprojām sēdēja kā uz pulvera mucas. Viņi gaidīja, kad es atkal sabrukšu, izdarīšu kaut ko nenormālu vai vēlreiz aizbēgšu. Tomēr es uzvedos ideāli. Spēlēju labā zēna un nožēlas pilnā dēla lomu tā, it kā alktu saņemt Oskaru. Es pieteicos palīdzēt mājas darbos. Cēlos krietni pirms pusdienlaika un uzturējos vērīgo vecāku redzeslokā. Kopā ar viņiem skatījos televīziju, veicu dažādus darbus un pēc ēdienreizēm paliku pie galda, lai iesaistītos tukšajās sarunās, kādas tētim un mammai tik ļoti patika. Mēs pļāpājām par vannasistabas pārbūvi, māju īpašnieku asociācijas politiku, savādām diētām un putniem. (Ne reizi neizskanēja ne mazākais mājiens par manu vectēvu, salu vai manu gadījumu.) Es biju jauks, pieklājīgs, pacietīgs un vai simt izpausmēs nekādi nelīdzinājos tam dēlam, kāds biju palicis viņu atmiņā. Varbūt tēvs un māte domāja, ka mani bija nolaupījuši citplanētieši un nu manā vietā atstājuši klonu vai kaut ko tamlīdzīgu, bet viņi nesūdzējās. Un pēc dažām nedēļām tika pieņemts lēmums, ka ir droši aicināt ciemos radiniekus un ka tēvocis X vai tante Y varētu iegriezties uz tasi kafijas un samākslotu sarunu, lai es pats personiski varētu parādīt, cik saprātīgs esmu.

Savādā kārtā mans tētis ne reizi nepieminēja vēstuli, kuru Emma bija viņam atstājusi, kad vēl atradāmies uz salas, nedz ari viņas un Eiba fotogrāfiju tajā pašā aploksnē. Iespējams, ar to viņš pagaidām nespēja tikt galā vai ari bažījās, ka sarunas par to varētu izraisīt recidīvu. Lai kāds būtu iemesls, viņš izturējās tā, it kā nekādas vēstules nebūtu bijis. Runājot par reālo tikšanos ar Emmu, Milardu un Olīviju, - esmu pārliecināts, ka tētis jau sen to uzskatīja par savādu sapni.

Vēl pēc dažām nedēļām vecāki sāka atslābt. Viņi noticēja manai pasaciņai un dakteres Spangeres skaidrojumiem par manu uzvedību. Tētis un mamma nu būtu varējuši rakties dziļāk, uzdot vairāk jautājumu, pakonsultēties ar vēl kādu psihiatru, bet viņi tiešām gribēja ticēt manai atlabšanai un tam, ka dakteres Spangeres parakstītās zāles, lai kādas tās būtu, ir paveikušas brīnumu. Vairāk par visu pasaulē viņi vēlējās, lai mūsu dzīve atgrieztos normālās sliedēs, un, jo ilgāk es paliku mājās, jo vairāk viņi nomierinājās.

Atklāti sakot, pielāgošanās man nedevās viegli. Man bija garlaicīgi, un es jutos vientuļi. Dienas vilkās. Biju domājis, ka pēc aizvadītajās nedēļās pārciestā mājas ērtības šķitīs jaukākas, bet diezgan drīz pat svaigi mazgāta veļa un ķīniešu ātrās ēstuves gardumi zaudēja pievilcību. Gulta šķita pārlieku mīksta, ēdiens - pārāk sātīgs. Visa kā bija pārāk daudz, tāpēc mani nomāca vainas apziņa un depresija. Dažbrīd, kopā ar vecākiem staigājot pa lielveikala ejām un kaut ko meklējot, sāku domāt par ļaudīm, kurus biju redzējis dzīvojam Velna aizas malā, un sadusmojos. Kāpēc mums visa kā bija tik daudz, ka nezinājām, kur likt, bet citiem netika pat ne mazumiņš, lai izdzīvotu?

Es nevarēju normāli izgulēties. Modos nakts vidū, un domas šaudījās ap atmiņu ainiņām, kurās vēl biju kopā ar īpatņiem. Lai gan biju iedevis Emmai savu adresi un vairākas reizes dienā ielūkojos pastkastītē, ne no viņas, ne pārējiem nepienāca neviena vēstule. Jo ilgāks laiks pagāja, nesaņemot no draugiem nekādu ziņu, - divas nedēļas, pēc tam jau trīs -, jo abstraktāki un nereālāki šķita šie piedzīvojumi. Vai tiešām tas viss bija noticis? Vai arī tie bija tikai māņi? Varbūt man bija uznākuši melnie? Ja nu es patiešām biju jucis?