Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Es zinu, kas tev aiz ādas, - Šārons man pačukstēja. - Ja gribi apskatīt apkārtni, mazliet pagaidi, jo pēc mirkļa mēs jau būsim ļaunākajam garām.

- Vai tu lūri laukā? - Emma čukstus vaicāja un iebakstīja man sānos.

- Varbūt, - es teicu un turpināju skatīties.

Laivu vīrs mūs apklusināja. Izvilcis kārti no upes, viņš noņēma tai galu un iedeva man īsu nazi, ar ko pārgriezt puiku striķi, kad peldēsim garām. Suns iegāzās ūdenī un pateicīgi peldēja prom, bet puikas ar naidpilniem skatieniem sāka mūs apmētāt ar improvizētiem lādiņiem. Šārons tikai turpināja bakstīt ar kārti upes dibenu un nepievērsa tam uzmanību, tieši tāpat kā nupat bija ignorējis klaigājošās sievas, līdz lidojoša ābola serde tik tikko netrāpīja viņam pa galvu. Tad laivu vīrs nopūtās, pagriezās un nesteidzīgi noņēma apmetņa kapuci no galvas - vien tik daudz, lai puikas redzētu viņa seju, bet es ne.

Lai arī kas būtu pavēries viņu skatienam, tas zēnus pārbiedēja gandrīz līdz nāvei, jo visi kliegdami aizskrēja no tilta un viens pat tik ļoti steidzās, ka paklupa un ievēlās ar seju smirdošajā ūdenī. Šārons tikai noklakšķināja mēli, atkal uzlika galvā kapuci un pagriezās ar seju pret mūsu galamērķi.

- Kas tur notika? - Emma satraukti vaicāja. - Kas tas bija?

- Laipna sagaidīšana Velna aizā, - Šārons atbildēja. - Un tagad, ja vēlaties redzēt, kur mēs atrodamies, varat mazliet pabāzt laukā degunus, un atlikušajā laikā es mēģināšu izvizināt jūs ekskursijā, kas būs ikvienas jūsu zelta monētas vērta.

Mēs pavilkām brezenta malu zemāk līdz zodam. Emma un Edisons vienā balsi iekliedzās. Manuprāt, Emma nobijās no ieraudzītā, bet Edisons, spriežot pēc sašķobītā purna, - no smakas. Tā bija neaprakstāma - it kā mums visapkārt sutinātos svaigu notekūdeņu sautējums.

- Pie tā drīz pierod, - Edisons teica, pamanījis manu saviebto seju.

Emma ieķērās man rokā un novaidējās: - Fui, tas ir tik briesmīgi'....

Tā ari bija. Tagad skatoties ar abām acīm, šī vieta izrādījās vēl ellišķīgāka. Visu māju pamati bija satrūdējuši līdz mīkstai putrai. Prātam neaptveramas koka laipas, no kurām dažas bija tikai dēļa platumā, šķērsoja kanālu kā pirkstu spēlē sakrustota aukla; smakojošos krastus klāja atkritumu kalni, un dažādi radījumi tajās kaut ko rosīgi meklēja. Visapkārt manīja tikai melnā, dzeltenā un zaļā nokrāsas - gluži kā mēslu un trūdu zemes karogā -, tomēr melnā krāsa dominēja. Ar to bija noķēzīta vai katra virsma un nosmērēta ikviena seja. Visapkārt no skursteņiem gaisā cēlās melni dūmu stabi, bet vēl draudīgāki tie virmoja virs tālumā redzamajiem rūpnīcu dūmeņiem, kas tūlīt pat pavēstīja par savu klātbūtni ar tik varenu industriālu dunoņu, ka gluži kā pirmatnējas kara bungas tricināja visas vēl nesaplīsušās logu rūtis.

- Draugi, šī ir Velna aiza, - Šārons iesāka vien tik skaļā plūstošā balsi, lai mēs varētu sadzirdēt. - Reālais iedzīvotāju daudzums - septiņi tūkstoši divi simti seši, oficiālais iedzīvotāju daudzums - nulle. Pilsētas gudrie tēvi pat atsakās atzīt viņu esamību. Šie mīlīgie ūdeņi, kuros patlaban dreifējam, tiek dēvēti par Drudža grāvi, un rūpnīcu notekūdeņi, atkritumi un dzīvnieku maitas, kas te peld un pastāvīgi nonāk ūdeni, ne tikai rada apburošo aromātu, bet ari izraisa tik regulāras slimību epidēmijas, ka pēc tām varētu noteikt pareizu laiku. Iespaidīgās ainas dēļ šo vietu mēdz dēvēt ari par Holeras galvaspilsētu... Un tomēr... -Šārona melnajā tērptā roka norādīja uz kādu jaunu meiteni, kura iemērca ūdenī spaini. - Daudzām šim nabaga dvēselēm grāvis kalpo gan kā noteka, gan ūdens ņemšanas avots.

- Viņa taču netaisās to dzert! - Emmu pārņēma šausmas.

- Pēc dažām dienām, kad smagākās daļas būs nosēdušās, viņa nosmels no augšas dzidrāko daļu.

Emma riebumā novērsās. - Nevar būt.

- Jā. Baisi apkaunojoši, - laivu virs ikdienišķi pavēstīja un turpināja bārstīt faktus, gluži kā lasot no grāmatas. - Galvenās iedzīvotāju nodarbošanās ir rakāšanās pa atkritumiem un svešinieku ievilināšana Velna aizā, lai tur iesistu viņiem pa galvu un aplaupītu. Izklaidei viņi lieto iekšķīgi visus pieejamos degšķid-rumus un tad rauj vaļā nepieklājīgas dziesmas, cik vien skaļi spēj. Rajona galvenā eksportprece ir kausēti dzelzs izdedži, malti kauli un nabadzība. No ievērojamajām vietām jāmin...

- Nav smieklīgi, - Emma viņu pārtrauca.

- Kā, lūdzu?

- Es teicu, ka tas nav smieklīgi! Tie cilvēki cieš, bet jūs par viņiem smejaties!

- Es nemaz nesmejos, - laivu virs valdonīgi atbildēja. - Tikai pavēstu jums vērtīgu informāciju, kas varētu izglābt jums dzīvību. Bet, ja jūs tomēr drīzāk būtu ar mieru mesties šajos džungļos absolūtā neziņā...

- Tā mēs nedarītu, - es teicu. - Viņa ļoti atvainojas. Lūdzu, turpiniet!

Emma uzmeta man nosodošu skatienu, un es uzreiz atbildēju ar to pašu. Nebija piemērotākais bridis uzstāt uz politkorek-tumu, pat ja Šārona teiktais izklausījās mazliet nežēlīgi.