Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Pirmoreiz šis vārds iešāvās prātā bez brīdinājuma. Manējais. Vai arī es to sapratu nepareizi. Ja nu es piederēju viņam?

Neviens no variantiem negarantēja drošību. Es pieļāvu, ka tas grib mani nogalināt tieši tāpat, kā to vēlētos jebkurš cits tukšpauris, tikai kaut kas bija īslaicīgi vājinājis šo dziņu. Tas pats noslēpumainais spēks, kas vilka šo radījumu pie manis un pagrieza manī noslēptā kompasa adatiņu uz tā pusi. Tieši šī adatiņa nupat man pavēstīja, ka tukšpauris ir pavisam netālu un nāk arvien tuvāk.

īstajā brīdī, lai liktu mūs noķert un nogalināt vai ari lai pats darītu mums galu. Tobrīd es nospriedu: gadījumā ja mums izdosies droši tikt krastā, mans pirmais darbiņš būs gādāt, lai reizi par visām reizēm no viņa atbrīvotos.

Tikai kur tas ir? Ja tukšpauris atrastos tik tuvu, kā man šķita, tas jau būtu piepeldējis pie mums pa grāvi un es pilnīgi noteikti būtu sadzirdējis, kā radījums ar septiņiem locekļiem ūdenī atvēzējas peldējumam brasā. Tad adatiņa izkustējās no vietas un nolaidās zemāk, un es zināju, gandrīz vai redzēju, ka tas atrodas zem ūdens. Acīmredzot tukšpauriem nemaz nav tik bieži jāelpo. Jau nākamajā brīdī atskanēja būkšķis, un tukšpauris pieķērās pie mūsu laivas dibena. Mēs visi salēcāmies no trokšņa, bet tikai es sapratu, ko tas nozīmē. Kaut es varētu brīdināt savus draugus! Bet man nācās gulēt nekustīgi, lai gan nezvēra miesa atradās tikai dažu collu attālumā otrpus dēļiem, uz kuriem mēs gulējām.

- Kas tas bija? - pirmais vīrs jautāja.

- Es neko nedzirdēju, - Šārons sameloja.

Laid vaļā! - es domās sacīju tukšpaurim, cerot, ka viņš mani sadzirdēs. Ej prom un liec mūs mierā! Taču radijums sāka grabināties gar dēliem. Es iztēlojos, kā tas ar garajiem zobiem iegraužas laivas dibenā.

- Es to dzirdēj’ tik skaidri kā dien’, - iebilda otrs vīrs. - Tas laivinieks grib mūs pataiset par muļķēm, Redž!

- Man šķiet, tev ir taisnība, - piekrita otrs.

- Ticiet man, jūs esat pavisam tālu no patiesības, - teica Šārons. - Manai laivai ir viens sasodīts defekts. Jau sen vajadzēja saremontēt.

- Aizmirsti, darījums nav spēkā. Rādi, kas tev tur ir!

- Varbūt jūs ļautu man palielināt piedāvājumu? - Šārons neatlaidās. - Uzskatīsim to par pateicību par jūsu laipno pretimnākšanu.

Vīrieši paklusām apspriedās.

-Ja mēs palaidīs šo vaļam un kāds cits šo noķers ar kūmos’, mēs tiks bedre.

- Vai vēl ļaunāk.

Ej prom, ej prom, ej PROM! - es domās lūdzu tukšpaurim angļu vārdiem.

Tuk, tuk, TUK! - tas atbildēja, klaudzinot pa laivu.

- Pavelc nost to lupatu! - pieprasīja pirmais vīrietis.

- Kungs, ja jūs acumirkli pagaidītu...

Bet vīrieši bija izlēmuši. Mūsu laiva sašūpojās, jo tajā kāds iekāpa. Atskanēja kliedzieni, un soļi nodunēja mums virs galvas; laivā izcēlās plūkšanās.

Vairs nav jēgas slēpties, es nospriedu, un šķita, ka mani draugi uzskata tāpat. Es redzēju Emmas gailošos pirkstus sniedzamies uz brezenta pārvalka malu.

- Uz trīs, - viņa pačukstēja. - Esat gatavi?

- Kā sacīkšu zirgs, - Edisons norūca.

- Pagaidiet, - es teicu, - pirms tam jums jāzina, ka zem laivas ir...

Šo teikumu es tā ari nepabeidzu, jo nākamajā mirklī brezents tika norauts nost.

Turpmākie notikumi risinājās strauji. Edisons iecirta zobus rokā, kas nupat bija noņēmusi brezentu, un Emma metās virsū tās pārsteigtajam īpašniekam un ar karstajiem pirkstiem applaucēja viņam seju. Vīrietis iekaucās, kāpās atpakaļ un ievēlās ūdenī. Kautiņa rezultātā Šārons gulēja zemē, un otrs vīrietis stāvēja virs viņa, atvēzējis rungu. Edisons palēcās un ar žokļiem sakampa tā kāju. Svešais pagriezās, lai nopurinātu suni, un tikmēr Šārons paspēja atkal nostāties uz kājām un iebelzt uzbrucējam pa vēderu. Vīrietis sāpēs saliecās, un Šārons to atbruņoja ar meistarīgu kārts vēzienu.

—«—

Vīrietis nolēma atkāpties, kamēr vēl var, un ielēca atpakaļ savā laivā. Šārons norāva no piekarināmā motora to sedzošo auduma gabalu, parāva aizdedzes vadu, un mūsu laiva atdzīvojās, taču vienlaikus no smoga parādījās un strauji tuvojās cita laiva. Tajā sēdēja vēl trīs vīri, un viens, apbruņojies ar veclaicīgu pistoli, pavērsa stobru pret Emmu.

Es nokliedzos, lai meitene guļas zemē, un satvēru viņu, bet jau tajā pašā mirklī no šaujamā atskanēja tarkšķis un izplūda baltu dūmu mākonis. Pēc tam vīrietis notēmēja uz Šāronu, kurš palaida vaļā droseli un pacēla rokas gaisā. Man šķiet, ar to ari būtu pienākusi mūsu pēdējā stundiņa, ja vien man pār lūpām nesāktu straumēm plūst savādi vārdi. Mana balss bija zema, skaļa un runāja man pašam nesaprotamā valodā.

Nogremdē viņu laivu! Ķeries klāt ar mēlēm un nogremdē viņu laivu!

Pussekundē, kamēr visi pārējie pagriezās un vērās uz mani, tukšpauris palaida vaļā mūsu laivu un ar visām mēlēm metās pie tikko piebraukušās. Mēles izšāvās no ūdens, apķērās kuģīša pakaļgalam, pacēla to gaisā, un laiva apmeta atmugurisku salto tā, ka visi trīs vīrieši iekrita ūdenī.

Ar ķīli gaisā kuģītis uzkrita virsū diviem no viņiem.

Lai gan Šāronam bija iespēja paraut droseli un aizvest mūs prom, viņš tikai stāvēja kā sastindzis no šoka, joprojām pacēlis gaisā rokas.