Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija atklāja, ka viņas galvā šaudās dažas domas un lūdz pievērst tām uzmanību, kaut arī tās vēl ir miglai­nas, jo viņa joprojām atrodas hipnozes varā. Pirmā bija tāda: liekas, ka šis pagātnes gigants reiz ir kontrolējis Kornēliju Ļoganu. Šis laikā ceļojošais milzis acīmredzot bija ceļojis uz priekšu no šī laika un hipnotizējis Kor­nēliju, lai īstenotu savu galveno plānu. Kornēliju, kuru Mollija bija hipnotizējusi, lai viņš kļūtu par blējošu jēru! Tas bija gandrīz neiedomājami. Šis varenais vīrs pavisam noteikti gribēja iegūt varu Mollijas laikā. Mollija nesa­prata, kāpēc.

Mollijas prāts lēni malkoja šo domu, it kā tā būtu tase apdullinošas tējas. Mollija aptvēra, ka ir neviļus stāju­sies ceļā šī vīra plāniem. Viņa bija izņēmusi Kornēliju no spēles. Un tāpēc gluži loģiski šis milzenis gribēja notvert Molliju, pirms viņa bija atradusi hipnozes grāmatu, lai būtu iespējams viņu nogalināt, iekams viņa varētu sagā­dāt nepatikšanas.

Tas bija pilnīgi saprātīgi. Mollija pārcilāja šo domu un mirkšķināja acis, apsverot situāciju. Un galu galā, kā viņa secināja, ar viņas dzirdi viss bija kārtībā. Zvīņainais milzis (kurš, šķiet, cieta no tās pašas ādas slimības kā trīcošais pavadonis ar turbānu) runāja kaut kā nepareizi.

Viņš mainīja skaņas sainīja mkaņas vārdos. Viņš runāja mulsinoši.

Milzis atlaida Mollijas pavadoni, kas tagad nostājās blakus meitenei, taustīdams kaklu tur, kur tas bija maz­liet iekrakšķējies. Viņa košļātā pan sarkanā sula pilēja no zoda. Viņš noslaucīja to ar kabatlakatiņu.

-      Un tu arī darbojies pārāk ilgi, milzis apsūdzēja. Šķiet, ka esi pārāk nervozs ceļojumiem pivdesmit diektajā gadsimtā, tu nožēlojamais vārguli.

-Jūsu Augstība… maharadža… Domāju, ka būs labāk, ja vispār gādāšu par viņas ierašanos. Es vēl neesmu īsti drošs, vadot šīs divdesmit piektā gadsimta superātro staru lidmašīnas. Esiet drošs, es trenēšos pastāvīgi un uzlabošu savas iemaņas, bet es negribēju pazaudēt Mūnas jaunkundzi pie staru mašīnu ostas. Vīrs atieza sarkanīgos zobus lišķīgā smaidā.

Maharadža nemaz neklausījās. Tagad viņš pētīja Mol­liju. Milzīgās, asinīm pieplūdušās acis šaudījās, kad mil­zenis ievēroja meitenes necilo izskatu, nelielo augumu un tuvu novietotās acis.

-     Kas gan būtu domājis, ka kāds mik tazs… Un ska­ties! Laika vēji jau atstāj uz viņu savu iespaidu. Zakija, atbrīvo viņu no transa.

-     Vai esat… pārliecināts, Jūsu Augstība?

-     Dari, kā es saku, stulbeni!

Mollijas nolaupītājs Zakija paklausīgi nostājās viņas priekšā. Viņš pielika meitenei pie pieres savus sausos, mezglainos pirkstus un uzsita knipi.

-Tu esi brīva. Hipnozes bruņas bija salauztas. Miglas plīvuri, kas klāja Mollijas emocijas, krita, un viņa pēkšņi jutās pilnīgi īsta. Tagad viņa saprata, kā jūtas zem viņas T krekla noslēpusies Petula; Mollijas kvēlākā vēlēšanās bija, kaut arī viņa varētu kaut kur noslēpties.

Tagad Mollija pilnībā apjauta situācijas nopietnību. Viņa bija notverta šausminošās lamatās. Iestrēgusi citā zemē un citā laikā. Pat tad, ja viņai izdotos izbēgt no milzīgā maharadžas un viņa palīga, viņa joprojām būtu sagūstīta laikā, kas nav viņas, jo Mollijai nebija pil­nīgi nekādas nojausmas, kā ceļot laikā. Viņa jutās tik­pat neaizsargāta kā tārps pāva knābī, tikpat bezcerīgi kā ieslodzītais, kurš gaida nāvessoda izpildi. Meitenes plaukstas kļuva miklas, kad viņu pārņēma bailes. Mollija nekad iepriekš vēl nebija jutusies tik bezpalīdzīga, un viņai bija nepieciešama milzīga savaldīšanās, lai neizplūstu asarās.

Tomēr Mollijai bija sava pieredze ar nežēlīgiem, bezsirdīgiem cilvēkiem, un no milža aukstās, nekustīgās sejas viņa noprata, ka nepalīdzēs nekāda lūgšanās. Mol­lija pietiekami labi pazina sadismu, lai saprastu, ka tad, ja viņa tagad sāktu raudāt, viņas mocītājs pilnībā izbau­dītu izrādi un tad zaudētu par viņu interesi. No tā, kā milzis lūkojās lejup, ar interesi ieskatoties viņas acīs, Mollija bija pārliecināta, ka vienīgā iespēja izdzīvot ir būt tik vēsai un noslēpumainai, cik vien iespējams. Viņa nepievērsa uzmanību pēc ķiplokiem dvakojošajai elpai un degunradža ādai. Mollija nepievērsa uzmanību pati savām bailēm. Viņa sakrustoja rokas pār Petulu, kas slē­pās zem maisveidīgā krekla, un viņai izdevās apkopot domas un veikt zināmus aprēķinus.

Pirmais bija tāds, ka gan šis vīrs, gan viņa palīgs acīm­redzot ir ļoti prasmīgi hipnotizētāji, līdzīgi Mollijai.

Otrais viņi abi prot apturēt pasauli. Viņi abi spēj apturēt laiku tāpat kā Mollija.

Mollija pieļāva, ka šie abi varētu būt labāki hipnotizē­tāji nekā viņa pati (galu galā viņi abi ceļoja laikā), tāpēc meitene izlēma neizmantot kristālu, lai apturētu laiku.

Tomēr viņa bija pārliecināta: ciktāl runa ir par ceļošanu laikā, viens no viņiem tur nav īpaši prasmīgs. Mollija pēkšņi aptvēra: ja jau pats labākais palīgs, kādu varēja atrast šis bagātais un ietekmīgais milzis, ir Zakija, kas tagad ir ierāvies stūrī, tad labu ceļotāju laikā nemaz nevar būt daudz.