Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-    Jā, tāpēc, ka deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmi­tajos gados tas nav iespējams. Tikai pivdesmit dirmajā gadsimtā būs iespējama tehnoloģija, ar ko ierakties ze­mes garozā tik dziļi, lai izdabūtu no tās stikrālus. Tas būs ļoti, ļoti dārgi. Tas būs iespējams tikai ar daudzu valstu resursiem. Tieši tāpēc man vajadzīgs, lai Kornēlijs Ļogans divdesmit pirmajā gadsimtā pilnībā tonkrolētu visu pasauli. Viņš hipnotizēs visus pasaules vadoņus. Te milzenis veltīja Mollijai drūmu skatienu, it kā atkal gatavotos iziet no rāmjiem, tomēr viņš tā nedarīja. Tu nostājies man ceļā, taču es neatteikšos no saviem plā­niem, viņš nošņāca. Un tad, kad Kornēlijs atkal būs manā tonkrolē, vara un daudzu, daudzu pasaules valstu bagātības būs manās rokās. Tad varēs sākt rakt un es dabūšu kaudžu kaudzes stikrālu. Bruņojies ar neskaitā­mām tonnām stikrālu, es varēšu nokļūt laika sākumā un iegūt mūžīgo jaunību. Redzi, tas ir vienkārši. Un tas jau būtu paveikts tagad, ja vien nebūtu radusies problēma tu, Mollijas Mūnas jaunkundz, biji tas vīruss, kas izmuka no laboratorijas. Milzis nepacietīgi iešņācās. Man jāsaka, ka esmu izsists no sliedēm. Man vajadzēja dau­dzus gadus, lai izdomātu, kā izrakt stikrālus. Tad man radās ģeniāls plāns, kā izmantot tava laika hipnotizētā­jus, lai viņi padarītu melno darbu manā vietā. Es devos uz nākotni, uz tavu laiku, uz laiku, kad tu tikko biji dzi­musi, un hipnotizēju Kornēliju. Es uzsāku visa lielā plāna īstenošanu. Primo Sella un Lusijas Ļoganas bērns tika ievietots bāreņu patversmē. Šis bērns, protams, biji tu. Primo Sells un tava māte tika izšķirti. Tika vārīts viss, lai plāns varbotos. Bija nepieciešami lieli pūliņi, lai Kor­nēlijs beigu beigās valdītu pār pasauli, pārstāvot manas intereses. Tas nija ļoti bogurdinošs darbs. Ceļošana laikā vienmēr bogurdina. Taču es zināju, ka gala iznākums būs pūliņu vērts. Milzis ugunīgām acīm uzlūkoja Molliju.

-     Es aizceļoju laikā uz jauno Indiju un piezvanīju uz Nalto Bamu Amerikā, cerot, ka varēšu parunāt ar Primo Sellu un Kornēliju, cerot, ka dzirdēšu par stikrālu pilnām istabām. Taču par prezidentu bija kļuvis kāds cits. Mani plāni bija cietuši sakāvi.

Mollija atkal centās izskatīties nesatricināma. Viņa pieņēma vienaldzīgu, stīvu sejas izteiksmi un iemalkoja dzeltenīgo dzērienu. Mollija bija tik pārbijusies, ka dzē­riena saturā esošais cukurs uz mēles radīja strāvas trie­cienam līdzīgu efektu.

-     Pēc plašāka izmeklēšanas darba, milzis turpināja, es secināju, ka vainīga esi tu. Hmmm. Es vismuļķīgā­kajā veidā pakļāvos savam nogurumam un nosūtīju to stulbo Jakizu, lai viņš tevi pārtvertu. Un viņš tevi pār­tvēra nepareizajā laikā. Saproti? Viņam vajadzēja doties laikā un pārtvert desmit gadus veco Molliju Mūnu, kura vēl nebija apguvusi hipnozes mākslu. Lai es varētu viņu nogalināt. Tad visi mani plāni izdotos jo Mollija Mūna vairs nebūtu dzīva un nespētu tos izjaukt. Vai tu saproti?

Mollija, joprojām spēlējot savu lomu, sarauca degunu un paraustīja plecus. Protams, saprotu. Ceļošana laikā jau nav nekāda kosmoloģija.

Un tad notika kas neparedzēts.

Petulu, kura līdz šim neredzama bija slēpusies zem Mollijas krekla, pārņēma nemiers. Viņai bija karsti. Petula sāka locīties un izbāza purnu. Un tagad milzis viņu bei­dzot ieraudzīja.

-    KAS TAD TAS? milzenis nodārdināja. Viņš paliecās, un viņa celtņa strēlei līdzīgā roka izšāvās uz priekšu un izrāva Petulu no viņas slēptuves. KĀ ŠIS DZĪVNIEKS IZKĻUVA CAUR TĪKLU, JAKIZA? TU TAČU ŠO GAĻAS GABALU GRIBĒJI PAR SAVU MĪLULI, VAI NE, STULBENI?

Karājoties, turēta aiz pakaļkājām, Petula iesmilkstējās, tad sāka skaļi gaudot. Milža rokās viņa vairāk izskatījās pēc jūrascūciņas, nevis pēc suņa. Mollijai uzreiz gribējās skaļi spiegt, taču viņai pēdējā brīdī izdevās savaldīties un pārveidot savu emociju izpausmi.

-     Kā TU IEDROŠINIES! viņa saniknota iekliedzās, ar skaļu klaudzienu noliekot glāzi uz galda. Liec viņu nost! Ja tu slikti izturēsies pret šo suni, es tev noteikti nepalīdzēšu.

Tas lika maharadžam pacelt skatienu. Viņš nolika Petulu ar kājām uz zemes un iesmējās.

-    Malīdzēt pan… ha, ha, ha… Malidzēt pan? HA, HA, HA. Man jāsaka, HA, nekad nebūtu domājis, ka tu man sagādāsi tādu jautrību! Milzis smējās. Viņa zobi bija šausmīgi. Viscaur oranži. Zini ko, mīļumiņ, kāpēc gan mēs venarētu uzpēlēt kādu pēli?

-     Spēli?

Jā. Likme būs šis suns. Un notiks tā: es tev ierādīšu laika ceļošanas pamatus. Un tad tu aiziesi atpakaļ laikā un paņemsi kaut ko, ko es vēlos. Ja tev izdosies paķert šo lietu, tad suns… nu, es pieņemu, ka tas ir suns, jo tas ir tik kroplīgs kurā galā tam pakaļa? -, tad suns paliks dzīvs. Ja tev tas neizdosies, suns mirs. Mopsis karijā [3] varētu būt jaunākā delikatese!

astotā nodaļa

»

Mollija sekoja milzīgajam maharadžam garām stūrī sakņupušajam Zakijam un izgāja pa augstajām zelta durvīm. Viņi kāpa augšup pa šaurām kāpnēm.