Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Mollija aizvēra acis. Viņa saprata, ka jāapvalda emo­cijas un nav jāpievērš uzmanība šīm jaunizveidotajām atmiņām un sajūtām, kas ieplūst viņas prātā un mus­kuļos. Mollija sakopoja domas, lai koncentrētos uz elpo­šanu. Viņa ļoti lēni ieelpoja un izelpoja. "Tagad es esmu es pati," viņa domāja. "Es esmu es, bet viņas ir mana pagātne. Viņas ir šeit, bet es pašlaik esmu es. Es esmu pēdējā Mollija, pilnīgākā Mollija. Es esmu es. Viņas arī ir es, taču galvenā esmu es. Es esmu dzīvojusi visilgāk. Es esmu vecākā. Es esmu galvenā. Viņu prāti, kas veido manas atmiņas, ir baiļu pilni, taču es nepadošos, man nav jābaidās, jo es saprotu, kas notiek, tāpēc es esmu galvenā. Viņas to nesaprot, bet es saprotu. Es esmu gal­venā." Mollija dziļi ievilka elpu, lēni un apzināti izelpoja un koncentrēja savu prātu. Tad viņa pacēla skatienu.

Mollijas desmitgadīgā būtne pazina gultā sēdošo Mol­liju un iekliedzās. Taču Mollija bloķēja domas, kas nāca no viņas desmitgadīgās būtnes. Viņa neļāva šīm atmiņām sevi ietekmēt.

Protams, es saprotu, kā jūs to izdarījāt, Mollija atbildēja, pieslienoties sēdus un cenšoties izskatīties tik­pat rāma kā jūra bezvēja dienā. Tobrīd, kad jūsu kalps pavadīja mani uz šejieni tajā nelielajā ceļojumā laikā, es jau sapratu, ka ir iespējams izspēlēt šādu triku. Par ko gan jūs mani uzskatāt? Par galīgu muļķi? Domāju, ka jums nekad iepriekš nav nācies sastapties ar kādu, kam piemīt tādas pašas spējas kā jums. Šķiet, ka jūs nemaz

neaptverat, ka esmu tikpat viltīga kā jūs……………….. kungs? Ak

jā, man iešāvās prātā, ka mēs pat nemaz neesam oficiāli iepazīstināti! Cik nepieklājīgi no jūsu puses! Mollija aizvilka savam prātam dzelzs priekškaru un norobežoja atmiņas. Tās kliedza, gribot būt sadzirdētas, taču Mollija izslēdza no prāta savu agrāko būtņu atmiņas.

Maharadža bija satriekts un to arī izrādīja. Viņa sacen­sības gars bija aizvainots. Viņš pats savu tikko sniegto, prātu jaucošo varoņdarbu uzskatīja par izcilu nepārva­ramu. Šis pats triks lika dižākajiem, pašiem varenākajiem maharadžām un viņu princesēm pārvērsties gaudulīgos graustos. Daži no šī pārdzīvojuma pat sajuka prātā. Viņi visi kļuva par savu agrāko būtņu ēnām. Un te nu bija šī vienpadsmit gadus vecā meitene, uz kuru triks neatstāja pilnīgi nekādu iespaidu, kura apgalvoja, ka arī spēj to izdarīt, kuru pilnīgi neietekmēja sevis ieraudzīšana dažā­dos jaunākos veidos. Milzis tik tikko spēja tam noticēt. Viņš pētīja Mollijas seju. Vai viņa melo? Izliekas?

-     Kāpēc tavas mazākās būtnes tik izmisīgi raud? Tu tikai tēlo, ka esi sīksta, maharadža secināja.

-     Maharadžas kungs, ja jums pat pietrūkst pieklājības, lai pienācīgi stādītos priekšā, man nāksies jūs saukt par M. kungu. Atbildot uz jūsu jautājumu jā, protams, viņas ir šokētas, jo nesaprot, kas ar viņām ir noticis. Es esmu prasmīga hipnotizētāja. Viņas neko nezina par hipnozi, pasaules apturēšanu, ceļošanu laikā. Ko gan jūs domājāt? Es esmu atšķirīga no šīm Mollij ām. Viņas ir es, pirms es iemācījos hipnotizēt pirms es kļuvu rūdīta. Jūs aizmirs­tat, ka esmu daudz pieredzējusi Ņujorkā un Losandželosā. Jums par to nav ne jausmas. Es nebaidos, jo saprotu. Viņas baidās, jo nesaprot. Un vēl, es domāju, ka esat mazliet pārsālījis, paķerot līdzi arī Petulu kā kucēnu.

Mollija norija siekalas. Viņas plaukstas sāka svīst, un tā nebija laba zīme. Mollija nekad agrāk nebija tā runā­jusi un nodomāja, ka izklausās kā kāds tēls no kosmiskās fantastikas ziepju operas, kurš uzrunā citplanētieti. Des­mitgadīgā Mollija bijīgi uzlūkoja savu vienpadsmitgadīgo būtni. Šī vecākā meitene izskatījās tik stipra un pārlieci­nāta par sevi. Viņa nevarēja pat iedomāties, ka kādreiz varētu izteikties tik pompozi šis izteiksmes veids viņai atgādināja kādu gūstā saņemtu ģenerāli no filmas, ko viņa bieži mēdza skatīties kopā ar Rokiju.

Maharadža bija pārsteigts. Un kāda jauna doma, kuras sēkla bija iekritusi viņa galvā, sāka augt un ievīties viņa plānos. Milzis uzlūkoja bērnu, ko rokās turēja melnais zēns. Līdz šim maharadža nekad nebija lolojis vēlēšanos pēc mantinieka. Daļēji tas bija tāpēc, ka viņš nekad nebija uzskatījis, ka viņam tāds būtu vajadzīgs. Maharadžas mērķis bija aizceļot līdz gaismas "Burbu­lim" laika pirmsākumos un atkārtoti atjaunoties. Tad viņš varētu dzīvot tūkstošiem gadu. Tāpat maharadža nekad nebija vēlējies bērnu, jo nevarēja paciest domu par bērnu, kurš nebūtu tikpat izcils kā viņš pats. Taču te bija bērns, kurš acīmredzot izaugtu par brīnumbērnu, par ģeniālu hipnotizētāju ar norūdītu, izsmalcinātu raksturu. Maharadžam nevajadzēja mantinieku, taču nebūtu slikti, ja viņam būtu biedrs.