Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

-      CELIES! Mollija pacēla skatienu. Viņa sadzirdēja tuvojamies milzīgo maharadžu. Viņš atgriežas! Un vēl vairāk, Mollija labi saprata, ar ko viņš atgriežas.

Mollija iekunkstējās un pārgrieza acis. Viņa pāris reižu strauji ievilka elpu un iešņukstējās. Tas vairs nebija izturams. Tā bija īstenība, taču šausmīgāka par jebkuru murgu.

Pie durvīm pieklauvēja.

-      Labvakar, Lommij! atskanēja maharadžas ļaunā, aizsmakusi balss. Vai drīkstu ienākt? Man līdzi ir daži viesi tev.

desmitā nodaļa

Mollija paslēpa galvu rokās, lai neko neredzētu.

Viņai nemaz nebija jāskatās. Kaut ari viņai nebija atmiņu par to, ka būtu ienākusi šajā telpā sešu vai triju gadu vecumā, atmiņas no desmit gadu vecuma bija svai­gas kā plaukstošas ūdensrozes. Maharadža bija atvēris durvis. Gultā sēdošā Mollija atcerējās, kā, hipnotizēta des­mit gadu vecumā, brīnījusies, kas gan ir hipnotizētais hipijs ar mopša kucēnu padusē un kāpēc Rokijs tur rokās mazu bērnu. Viņa atcerējās, ka bija ielūkojusies istabā un redzējusi meiteni uz iekārtās gultas kopā ar suni, kas ļoti atgādināja Petulu. Mopsis pat sūkāja akmeni tieši tā, kā patika darīt Petulai.

Ak, jūs vēl esat šeit! maharadža ļauni noirgojās. Petula pieslējās sēdus un iesmilkstējās. Viņa, ārkārtīgi samulsusi, piešķieba galvu un ošņāja gaisu. Istabā tikko bija ienākušas trīs Mollijas un Rokijs ar Forestu; abi, parasti tik pilni dzīvības, tagad stāvēja kā zombiji; vie­nam rokās bija bērns, bet otram kucēns kucēns, kurš savādā kārtā oda kā viņa pati.

Sēžot gultā, Mollija nedaudz atlaida plaukstas un pa šķirbu starp tām uzlūkoja Rokiju un Forestu. Vai tie tie­šām ir viņi? Abiem mugurā ir tieši tās drēbes, kas tajā aukstajā rītā Braiersvilas parkā. Vai maharadžam tiešām bija izdevies aizceļot nākotnē, pagrābt viņus un atvest uz 19. gadsimta 70. gadu Indiju? Kāpēc gan ne? Tas riebīgais krupis Zakija taču bija atvedis šurp viņu pašu. Bet kāpēc maharadža bija šurp atvedis Rokiju un Forestu? "Droši vien, lai izrādītos," nodomāja Mollija. Viņa pat baidījās iztēloties, kādi šausminoši plāni maharadžam varētu būt attiecībā uz viņiem. Meitene milzi ienīda par to, ka viņš rotaļājas ar viņas draugu dzīvi tāpat kā ar viņējo.

Mollija nepacēla skatienu. Viņa saprata, ka tad, ja viņa tā darīs, viss kļūs vēl sarežģītāk, jo visi viņu pazīs un pašai Mollijai nāksies pārciest šoku, uzlūkojot savas jaunākās versijas vienlaikus ar viņu atmiņu saņemšanu. Un Mollija juta, ka tas varētu izrādīties tik šausmīgi, ka viņa, iespējams, sāktu kliegt vai ģībt.

Un Mollija nedrīkstēja šādi reaģēt. Tieši to milzis vēlē­jās. Ja Mollija sāktu kliegt, milzis sajustu, ka ir uzvarējis, viņš zinātu, ka ir atstājis uz meiteni iespaidu. Mollija negri­bēja, lai milzis redzētu viņas vājumu. Viņai jāizliekas, ka ir skarba kā rūdīts karavīrs. Ja Mollijai izdotos pārliecināt milzi, ka viņa ir sīkstāka par jebkuru citu, ko viņš jelkad sastapis, tad viņa varētu iegūt vairāk laika vairāk laika, lai pārdomātu, kā milzeni uzvarēt, pat iznīcināt.

Kad Mollija lūkojās V veida gaismas spraugā starp sakrampētajām plaukstām, viņa apzinājās, ka nekad mūžā ne pret vienu nav izjutusi tik vardarbīgas tieks­mes. Un tad maharadža izdarīja kaut ko tādu, kas visu padarīja vēl ļaunāku. Viņš sasita plaukstas.

Mirklī Molliju pārņēma asas baiļu izjūtas, milzīga spriedze, kad istabā esošās mazākās Mollijas pārņēma izbīlis. Kad milzis ar knipi atbrīvoja viņas no transa, viņas pēkšņi apjēdza situācijas īstumu. Mollijas prātu pildīja šausminošas atmiņas.

Desmitgadīgā Mollija satraukti palūkojās apkārt un izmeta no rokām matu suku, ko līdz šim bija turējusi cieši sažņaugtu. Viņa sākumā domāja, vai tas varētu būt sapnis, bet tikai kādu sekundes daļu. Viņa izjuta bailes pilnīgā nomodā. Meitene saprata, ka dažu iepriekšējo stundu laikā bijusi hipnotizēta un tagad ir atbrīvota. Tāpat viņa saprata, ka ir ceļojusi atpakaļ laikā. Taču tas, kā vai kāpēc tā noticis, palika pilnīgs noslēpums. Viņa palūkojās atpakaļ uz Rokiju un bija pārsteigta, ka viņš izskatās vecāks.

-     Vai tas esi tu? desmitgadīgā Mollija nočukstēja.

Rokijs, uzlūkojot bērnu savās rokās un cītīgi domājot,

bija saraucis uzacis. Jā, viņš lēni teica.

Desmitgadīgā Mollija paskatījās uz sešgadīgo, kas rau­dāja viņai blakus, un trīsgadīgo, kas turēja viņas roku. Un šie bērni… Viņi izskatās pēc manis vai viņi ir es, Rokij?

Rokijs pamāja.

Desmitgadīgā sastinga. Kāpēc? Un kā?

-    Es tiešām nezinu. Šis ir Forests, bet tā meitene gultā arī esi tu pati, tikai vecāka. Viņa ir vienpadsmit gadus veca Mollija.

Gultā sēdošajai Mollijai šīs atmiņas bija tik dzīvas un tik ļoti tracinošas, ka viņa sajuta krampjus vēderā.

Milzīgais maharadža nežēlīgi vēroja ainu.

-     Ha. Brīnumaini, Mollij, vai ne? viņš sausi komen­tēja, dižojoties ar sevi. Vai tu pasroti, kā es to izda­līju?