Monika un Dimantu Ciltstēvs

Abās pusēs pjedestālam, uz kura gulēja dimantu Ciltstēvs, staveja divi melni, sakņupuši stāvi. Pret zāles baltajām sienām un dimantu Ciltstēva žilbinošo baltumu šie stāvi likās vēl melnāki, nekā varbūt bija patiesībā. No attaluma Monika nevarēja īsti labi saskatīt, bet likās, ka tiem mugurā ir sadriskātas, tumšas drebes, kas sniedzās no galvas līdz pat zemei. Ari sejas Monika nespēja saskatīt, abi sastingušie stāvi vairāk atgādināja melnus kukur­žņus nekā dzīvas būtnes.

Un piepeši Monika aptvēra, ka tie taču ir kringi. Tie paši briesmoņi, kas perina kaut ko nelāgu pret Mežu un varbūt pat pret Zemi! Un vēl viņa aptvēra — ja jau viņa redz kringus, viņi tikpat labi redz ari Moniku.

Monika klusi iekliedzas un iemetās atpakaļ koridorā.

Viņa skrēja labu brīdi, līdz aptvēra, ka ir baidījusies veltīgi. Viņa taču atrodas šeit tikai ar Aci…

Monika apstājās un kādu bridi stāvēja, skaļi elsodama un gaidīdama, kad pāries dūrējs sānos.

"Man jābeidz domāt, ka esmu šeit pa īstam," viņa sev sacīja. Bet tādos brīžos, kad pirmo reizi ieraugi kringus, to ir grūti sev iegalvot. Atguvusies no trakā skrējiena, viņa piespieda sevi at­griezties lielajā zālē.

"Man jāuzzina, kur es īsti esmu," viņa domāja, "un kas krin­giem ir padomā. Tagad, kad esmu tikusi tik tālu, man jāmēģina uzzināt pēc iespējas vairāk. Kas zina, kad man vēl izdosies atkal šeit nokļūt…"

Tā domādama, viņa apņēmīgi devās atpakaļ pa koridoru uz turieni, kur savādās, melnas būtnes apsargāja dimantu Ciltstēvu.

Taču viņa netika necik tālu, kad notika tas, no ka Monika bija baidījusies.

Kaut kur virs galvas sākās savādais, murdoņai līdzīgais trok­snis, tikai šoreiz tas pietuvojās daudz straujāk. Tas nāca lejup ar tādiem kā viļņiem, un šoreiz Monikai likās, ka katrs vilnis nes sev līdzi kaut kādas sakarīgas skaņas. — Essššsalllāāā… Essššsal- llāāā… Essššsalllāāā… — nāca no gaisa un gāzās pār Moniku, kura staveja koridorā kā sastingusi. Tā vairs nebija tikai pūļa mur­doņa, un Monika ļoti centās saklausīt atsevišķus vārdus, bet tas viņai neizdevās. Nez kādēļ radās iespaids, ka kāds neatlaidīgi cenšas viņai kaut ko pateikt, bet bez panākumiem. Un tad uzradās ari melnās ēnas. Koridora viens gals piepeši satumsa, un melnās ēnas švīkstēdamas brāzās virsū Monikai. Troksnis aizvien pieauga, pārvērzdamies apdullinoša, spalgā kaukoņā.

Meitene nometās zemē garšļaukus un, cieši aizmiegusi acis, domāja par Mežsarga māju un istabu, kurā patiesībā atradās arī viņa pati. Un pēc pāris sekundēm iestājās klusums. Monika juta, ka piepeši kļuvis patīkami silts, un atvēra acis.

—  Fū, — viņa atviegloti nopūtās, ieraudzīdama Mežsargu, Meža Veču un visus pārējos, kas mierīgi sēdēja un nogaidoši viņu vēroja. Aluķēmu Vecais bija piešķiebis galvu, un bija jūtams, ka viņš deg nepacietībā uzzināt, ko Monikai izdevies ieraudzīt. Bet iedzimtā vai ieaudzinātā atturība neļāva viņam mesties meiteni izprašņāt.

Turpretī Meža Večai šāda atturība nepiemita.

—  Nu, stāsti, stāsti, — viņa skubināja. — Šoreiz tu biji prom ilgāk nekā parasti, droši vien tev kaut ko izdevās ieraudzīt!

Monika brīdi apdomāja redzeto un uzmeta skatienu aluķē- mam. Tas vēl arvien nebija nolaidis no viņas savu dīvaino, stingo skatienu. Monika steigšus novērsās un centās uz viņu vairs ne­skatīties. Ir grūti sakopot domas, kad uz tevi tā blenž aluķēms…

—   Šoreiz, šķiet, man izdevās… — viņa beidzot ierunājās.

Viņa izstāstīja visu — par šķietami bezgalīgo, balto koridoru,

par milzīgo zaļi ar daudzajiem stāviem, par dimantu Ciltstēvu un tā dīvainajiem, melnajiem sargiem.

—  Bet beigās atkal sākās tas drausmīgais troksnis, un man virsū gāzās tās pašas melnās ēnas, — viņa nopūtas. — Tikai šoreiz skaņas likās citādas. Bija tada sajūta, it ka tas censtos man kaut ko pateikt… Likās — vel mazliet, un es sapratīšu, ko tās saka…

Visi pārsteigti klusēja. Monikas stāsts bija visai dīvains. Ralfu, Rutu un Arvilu šokēja doma, ka Monika varētu būt redzējusi īstus, dzīvus citplanētiešus. Mežsargs un Meža Veča sēdēja sa­rauktām pierēm un saspringti kaut ko prātoja, bet aluķēmu Vecais šķita iegrimis tādā kā transā. Viņš sēdēja kā pārakmeņojies, iz­griezis skatienu augšup, tā ka kļuva redzami acu baltumi, un vai­rāk nekā jebkad atgādināja ķirzaku.

Monika sēdēja un gaidīja, ko teiks citi. It sevišķi viņu inte­resēja, kas būs sakāms aluķēmu Vecajam. Bet likās, ka viņam nav nekas sakāms. Ja neņema vērā vaļējās acis, viņš šķita aizsnaudies.

Meža Veča likās ļoti kritiski noskaņota. — Nē, nē, — viņa runāja, šūpodama galvu. — Tas, ko tu redzēji, nevar būt Mežā. Mums nav baltu ēku ar tādiem koridoriem… Mums vispār nav tāda balta akmens…

—   Skaidrs, ka Monika redzēja to, ko redzēja, — iebilda Mež­sargs. — Viņa skatījās ar Aci, un Acs nemelo. Un tas nevarēja būt nekur citur kā vien Mežā. Protams, vel tas varētu būt bijis uz Ze­mes, jo, kā zināms, Acs darbojas starp abām mūsu pasaulēm… Bet es tomēr domāju, ka tas ir bijis tepat…