Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika vienā mirkli pamodās. — Ak, nē… — viņa novai­dējās. — Nevar būt, ka viņš vēl arvien grib pirkt Benu… — Viņa izlēca no gultas un, aši saģērbusies, izbrāzās ārā, atstādama Meža Veču apstulbušu blenžam viņai nopakaļ.

—   Ko tad tas nozīmēja? — pie sevis noteica apjukusi Meža Veča. — Pirkt Benu? — viņa iesmējās. — Tam puikam nu gan ir izdomas trūkums, ja viņš sadomājis šādu aizbildinājumu… Kurš gan tic, ka viņš varētu vēlēties pirkt Benu! Benu?\ — Un viņa, vēl­reiz iesmējusies, arī devās augšā.

Ralfs ar Arvilu stāvēja pie loga un, klusām ķiķinādami, sa­čukstējās. No turienes ļoti labi varēja redzēt, kā ārā stāv Monika un sarunājas ar kadu mežapuiku. Monikai blakus neparasti mie­rīgi sēdēja Bens, bet mežapuikam pavadā bija piesiets dīvains dzīvnieks, kas izskatījās pēc polārlapsas un jenota krustojuma. Tas bija pavisam neliels un koši balts, gluži kā polārlapsa, taču kaut kas tā purniņa formā un kustības atgādināja jenotu. Bens kaut ko tādu nebija redzējis un piešķiebtu galvu, ausis saslējis, blenza uz šo brīnumzvēru.

* * *

—   …man pieder jau piecus gadus, — stāstīja Tinu.

—    Kā tu viņu nosauci? — pārjautāja Monika. — Es nesa­klausīju.

—   Lenotū, — sacīja Tinu.

Monika neizturēja neiesmejusies. — Vai tas ir no vārda — Tinu — ? — viņa jautāja.

—   Nē, tas ir no vārdiem "lapsa" un "jenots", — paskaidroja Tinu, noliekdamies un pārceldams lenotū priekšķepu pāri pava­dai, kurā tas bija sapinies. Monikai nāca smiekli, līdzko viņa pa­raudzījās uz jocīgo zvēriņu. Patlaban tas bija sakampis priekš- ķepās savu milzīgās, kuplās astes galiņu un domīgi to plūkāja. Izskatījās, ka lenotū ir nodevies dziļām filozofiskam pārdomām. Bens iesmilkstējās.

—  Tu droši vien neesi pārdomājusi? — vaicāja Tinu, sapņaini lūkodamies uz Benu.

—  Par Bena pardošanu? — iesmējās Monika. — Nu nē!

—   Tā jau es domāju, — bēdīgi noteica Tinu un noglāstīja Benam galvu. Bens viegli pavēcināja asti.

Noklaudzēja ārdurvis, un pagalmā iznāca Ralfs ar Arvilu. Ralfs pirmais metās pie lenotū un gribēja to sabužināt, bet lenotū uzmeta kūkumu un ieņurdējās. Ralfs atrāva roku.

—  Kāds viņš dusmīgs, — Ralfs izbrīnīti sacīja. — Kur tu tādu dabūji?

—  Vecāki uzdavinaja dzimšanas diena, — Tinu lepni paskaid­roja. — Tādu ka lenotū Mežā ir ļoti maz. Bet tādu ka manējais — baltu — vel mazak. Viņi ir diezgan jauki, bet, protams, nav tik gudri kā suņi…

—  Kāpēc jums nav suņu? — brīnījās Arvils. — Mums to ir pa­pilnam, mēs varētu jums kādus pāris simtus iztirgot…

Monika saviebās un paskatījās uz Ralfu. Tas arī bija savaik- stījies, kā valdīdams smieklus.

—  Tu būtu varējis sākt ar pārsimt jūrascūku iztirgošanu, — viņš sacīja Arvilam. Arvils izlikās, ka neko nav dzirdējis. Jūras- cūkas nebija viņa mīļākā sarunu tēma. Pirms viņš bija atdabūjis savu īsto vecmāmiņu, viņam bija jādzīvo pie vectēva, kurš au­dzēja mājās veselas jūrascūku kolonijas. Līdz ar neīsto vectēvu pagaisa arī visas jūrascūkas, bet Arvilam vēl aizvien nepatika par to runāt.

—   Daži suņi jau ir, — sacīja Tinu. — Bet tie pieder tikai da­žiem mežsargiem. Suņi labi prot sadzīt krūmus vienkopus, kad tie rudeņos sāk klejot.

Kadu bridi Tinu aizrautīgi stāstīja, kāda veida suņi lenc klejo­jošos kokus un krūmus, un tad Monika nosprieda, ka arī Benam nenāktu par ļaunu nedaudz izskrieties. Tinu ļoti lūdza, lai Monika ļautu viņam pastaigāt ar Benu, un Monika arī atļāva. Bens gan sākumā pāris reižu vaicājoši palūkojās atpakaļ uz Moniku, bet, kad viņa tam pamāja, lai tik skrien, Bens paklausīja arī. Likās, ka sunim Tinu tīri labi patīk, un arī dīvainais, baltais zvērs bija tāds, kuru ir vērts papetit tuvāk…

Kad Tinu ar Benu un lenotū bija pazuduši aiz kāda pakalna, Ralfs ar Arvilu saskatījās, un Ralfs gaužām vienaldzīgā balsi vai­cāja Monikai: — Nu, par ko tad jūs pirmīt runājāt?

Monika nesaklausīja viņa balsī neko neparastu un tikpat vienaldzīgi atbildēja: — Ak, neko īpašu… Viņš stāstīja par to savu lenotū… Un atkal jautāja, vai es nepārdodu Benu…

Ralfs uzmeta Arvilam uzjautrinātu skatienu un turpināja: — Un tad viņš palūdza atļauju pastaigāt ar Benu… Tagad viņš droši vien katru dienu nāks šurp — staigāt ar Benu — … Tiešām labs attaisnojums…

Monika aizdomīgi uz viņu paskatījās un beidzot saprata, ka Ralfs viņu ķircina. Piesarkusi viņa atcirta: — Skaidrs, ka viņš nenāks šurp katru dienu. Nerunājiet muļķības! Starp citu, redz, kur viņš jau nak atpakaļ!

Patiešām, likās, ka šodienas staigāšana nav bijusi diez cik gara, jo Tinu ar abiem zvēriem jau atgriezās. Bens, mēli izkāris, lēkšoja pa priekšu un, pieskrējis pie Monikas, līksmi luncinādams asti, sasveicinājās. Likās, ka viņš grib pastāstīt, cik vareni pava­dījis laiku. Tinu, no skriešanas gluži piesarcis, pienāca pie Moni­kas, Ralfa un Arvila un teica Monikai: — Rīt es atnākšu atkal, labi? šķiet, Benam tīri labi patīk paskrieties ar manu lenotu.