Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Ejam, — atsaucās Arvils. — Monika, nāksi?

—  Es labāk palasīšu, — teica Monika un paņēma gramatu.

Ralfs ar Arvilu izgāja āra, un Monika palika sēžam un lūko­jamies sienā, bet grāmata tā arī netika atvērta. Viņa centās izdo­māt, ko darīt nākamreiz, kad Acs laikā viņai sāks uzmākties mel­nās ēnas…

Un pamazām viņā saka briest kāda apņemšanās. Patiešām, vajadzēs darīt tāpat kā pagājušo reizi…

Un viņa nolēma paskatīties ar Aci patstāvīgi.

Turklāt šoreiz viņa nosprieda rīkoties citādi. Līdz šim viņa, skatoties ar Aci, bija pievērsusi galveno uzmanību dimantu Cilts­tēvam, bet tagad saprata, ka jāsāk tieši ar melnajām ēnām. Lai cik nepatīkami tas arī būtu…

Monika aizvēra acis un kādu brīdi centās nedomāt ne par ko. Tad viņa atcerejas melnas ēnas un aizvien pieaugošo troksni, ar kuru tās brāzās virsu. Diezgan bažīgi Monika gaidīja, kas tagad notiks…

Bet nenotika it nekas.

Monika nosprieda, ka nav pienācigi koncentrējusies, un cen­tās atkal domāt tikai un vienīgi par melnajām ēnām. Viņa atcerē­jās, kā tās bija brāzušās viņai virsū pēdējoreiz — no baltā koridora viņa gala. Viņa tās iztēlojās tik dzīvi, ka likās — ēnas patiesi tūlīt pat materializēsies.

Taču ne.

Monika samulsusi atvēra acis un devās uzmeklēt Ralfu.

Viņi abi ar Arvilu ārā spēlēja badmintonu, un Bens skraidīja no viena zēna pie otra, klabinadams zobus uz lidojošo badmin­tona volāniņu. Monika bridi stāvēja, skatīdamās, kā viņi spēlē, un tad uzsauca.

—   Kas ir? — atsaucās Arvils, atvēzēdamies un gandrīz iebelz­dams ar raketi Benam, kurš iesmilkstējās un pamuka malā. — Gribi uzspēlēt?

—   Nē, — teica Monika. — Paklau, beidziet spēlēt. Man jums kaut kas jāpastāsta.

—  Kas tad? Vai tad uzradies vēl kāds pūpēžveidīgais? — jau­tāja Ralfs, cenzdamies uztvert volāniņu, bet tas pārlidoja pār rake­tes augšējo malu, un Arvils uzgavilēja.

Monika pagrāba zemē nokritušo volāniņu un iebāza bikšu kabata. — Es to saku nopietni. Jums jāienāk iekšā, te mēs nevaram runāt.

Ralfs ar Arvilu saprata, ka acīmredzot tas patiešām ir kaut kas svarīgs un, nosvieduši raketes turpat zālē, devās Monikai līdzi uz māju.

Kad Monika bija pastāstījusi viņiem par savu neveiksmīgo mēģinājumu uzzināt kaut ko vairāk par ēnām, iestājās klusums.

—    Un tu esi pārliecināta, ka atcerējies visu tieši tā, kā tas bija? — pēc brīža prasīja Ralfs.

—   Nu, protams, — sacīja Monika. — Ja tu kaut vienreiz būtu tās ēnas redzējis, tu tās vienmēr atcerētos. Kaut ko tādu nevar tik vienkārši aizmirst. Un es taču redzēju tās vēl vakar.

Ralfs kadu bridi klusēja un tad atkal ierunājās. — Man ienāca prātā kāda doma… Varbūt vaina ir tā, ka tu uzreiz mēģināji iedo­māties ēnas. Varbūt tev vajadzētu sākt ar kaut ko citu…

Monika nesaprata. — Kā? Ar ko citu?

Ralfs mēģināja izskaidrot to, ko tikko bija izdomājis, bet tas nebija viegli.

—   Man liekas tā, — viņš lēnām iesāka. — Ja tās ēnas ir tāda ka kringu aizsardzība pret Aci… pieņemsim, ka tas tā ir… tad taču tā nevar darboties pati no sevis. Tev jau ir jābūt tajā iekšā, vai saproti? Es domāju, tev vispirms ir jāieiet ar Aci kringu teritorijā, un tikai tad tu ieraudzīsi ari ēnas.

—   Ā, es saprotu, kā tu to domā, — sacīja Monika, kad bija ap­domājusi Ralfa teikto. — Tu gribi teikt, ka ēnas kā tādas nemaz nepastāv un līdz ar to tās nevar ieraudzīt ar Aci. Jo nevar ierau­dzīt to, kā nav paša par sevi. Vai tā?

—   Nūjā, laikam jau tā, — nedaudz apjucis, piekrita Ralfs.

Monika apzinājās, ka viņu sarunas no malas droši vien iz­klausītos dīvaini, bet viņai bija nojauta, ka Ralfam ir taisnība.

—   Labi, tad tā ari darīsim. Bet par ko tad man domāt? Atkal par dimantu Ciltstēvu?

—   Man šķiet, ka vienalga. Droši vien tu vari domāt kaut vai tikai par tiem baltajiem tuneļiem. Ja aluķēmu Vecajam ir taisnība un tā patiešām ir kringu aizsardzība, tam vajadzētu iedarboties.

Monika aizvēra acis un iedomājās baltos gaiteņus. Tas nebija grūti, viņa tos ļoti labi atcerējās. Nepagāja ne pusminūte, kad viņa jau bija tur…

Varētu domāt, ka viņa atradās tajā pašā gaiteni, kur Vakar, bet tikpat labi tas varēja but pilnīgi cits. Jebkurš no baltajiem gaite­ņiem kringu savādajā mitnē. Monika atkal redzēja tikai bezgalī­gas baltas sienas un blāvo, mierīgo gaismu, kas vienmērīgi izgais­moja visu koridoru. Šoreiz viņa nolēma nekur neiet. Viņai nebija ne mazākās vēlēšanās atkal ieraudzīt dīvainās, melnās būtnes. Un dimantu Ciltstēvs droši vien vēl aizvien atradās savā vieta, ta ka nebija jēgas kaut kur iet. Tikpat labi varēja palikt tepat — ja ēnas patiešam darbojas ka aizsardzība, tas jebkurā gadījumā parādīsies.

Tā nolēmusi, Monika apsēdās zeme, atspiedusi muguru pret gaiteņa sienu. Tā likās vēsa, un Monika saprata, ka atkal ir nedaudz zaudējusi kontroli pār Aci. Patiesībā viņai nevajadzētu just neko.

Ilgi viņai nebija jāgaida.

Vispirms Monikas skatienu piesaistīja kāda kustība tāluma, un viņa tūlīt pielēca kājas. Viņa sasprindzināja dzirdi, cenzdamās kaut ko saklausīt, bet šķita, ka šoreiz viss notiek klusumā.