Parmainu veji

Miteks ir paklausigs un specigs, kas padara vinu neaizstajamu, veicot jebkuru smagu darbu. Vins vareja mani pacelt virs galvas ar vienu roku, un smagais certs vinam bija ka niedre.

Musu milzis ne vienmer bija tads. Divu gadu vecuma vins nokrita no platformas ar galvu taisni uz sliedem. Vins brinumaina karta izdzivoja, tacu izradijas, ka vina galvaskauss ir deformejies, un acimredzot tapec kaut kas notika ar vina smadzenem. Ta rezultata Mitek praktiski partrauca attistibu. Bet uz vinu darbojas «vienlidzigas apmainas» likums: ja jus kaut ko zaudejat, jus kaut ko iegustat preti. Mitka augsanas hormoni plosijas ar sausmigu speku, un ta rezultata tikai divu gadu laika vins izauga gandriz metru gars. Tagad vins bija gandriz tris galvas garaks par mani.

Bet bija vel viens trukums. Miega vins sausmigi kraca, vienkarsi neizturami. Tapec vina izskats man nebija iemesls priekam. Kapec, kapec sodien, kad man vajag gulet?

– Pivet, Aleh! – Miteks teica, pamadams pret mani ar savu milzigo kepu.

– Sveiki! – es atbildeju, censoties sava balsi iepludinat vismaz lasi prieka.

– Un es… gulu! – Miteks it ka lielijas, noradot uz spilvenu.

– Tas ir forsi.

– ES esmu noguris. Gulet.

Milzis uzputa spilvenu, nolika to sev zem galvas un apgulas uz sedekla. Vins zavajas, atklajot dzeltenu zobu rindu, un aizvera acis.

Es nevareju vinu padzit, lai gan man tas bija vajadzigs, lai varetu mierigi gulet. Miteks, neskatoties uz iespaidigo izmeru un nedaudz atbaidoso izskatu, ir loti neaizsargata persona.

Tas man peksni atausa. Es pielecu, izskreju no vilciena, aizskreju uz telti, kura guleja mamma, un klusi iegaju ieksa. Meginot rikoties klusi, pec minutes es starp dazam lietam atradu parastu koka drebju skipsnu.

Atgriezies pie karietes, es vinu nokratiju vala un iedevu drebju skipsnu. Vins panema to roka un neticigi skatijas uz mani.

– Uzliec to uz deguna.

Miteks grozija drebju skipsnu roka, acimredzot censoties saprast, ka ar to rikoties. Nespedama izturet, es to izravu un pati aizspiedu vinam degunu.

– Luk, ej gulet. Un nekada gadijuma nenemiet to nost, es saprotu. NEPACEJIES!

Miteks energiski pamaja.

– Un talak. Vai vari mani pamodinat pulksten cetros?

Pamanot apjukumu Mitkas seja, es paradiju vinam pulksteni un noradiju ar pirkstu uz skaitli «cetri». Spriezot pec vina apmierinatas sejas izteiksmes, milzis mani saprata. Nu, tas ir briniskigi.

– Ja, es esmu burvis! Es vienmer piecelos.

– Lieliski! Ar labunakti!

– Ar labu nakti, Aleh!

* * *

Milzigs, sesus metrus gars, iguanai lidzigs zvers guleja uz Ledus pils jumta un no augsas skatijas uz Bolseviku prospektu. Vinam skita, ka vins ir visspecigaka butne uz sis pasaules un nav neviena, kas ar vinu tiktu gala. Vins seit ir karalis un Dievs, vienigais no sava veida, kuram nav lidzinieka un nekad nebus.

Ikviens, kurs atrodas augstuma, jutisies ta, it ka virs vina butu tikai debesis. Tomer iguanodons ne velti uzskatija sevi par zemes pasaules valdnieku – vinam bija pamats ta uzskatit. Protams, nevienai zemes radibai nav tik iespaidigi izmeri un milzigs speks, un tas zverigais izskats lika bailes aizbegt ikvienam, kas staveja tai cela. Turklat papildus tam, ka iguanodons skita loti neveikls un neaktivs, tas nebija viens. Izskats biezi vien ir loti maldinoss.

Sim radijumam nebija praktiski neka kopiga ar iguanodonu, seno dinozauru, kas dzivoja uz Zemes pirms daudziem miljoniem gadu, tacu nebija cita labaka varda, lai to aprakstitu. Vins izskatijas loti lidzigs iguanai, tikai vairakas reizes palielinats.

Tagad iguanodons gozejas Saules staros, tik tikko izlauzoties cauri blivajam makonu slanim pec satigam pusdienam. Mielasts tiesam izvertas jauks: tris suni mutanti un putns-kirzaka uzkodam. Nokert pedejo nebija viegli. Lai nokertu lidojosu radijumu, joprojam ir vajadzigas lielakas prasmes un veikliba, un, protams, vismaz nedaudz veiksmes.

Ar kepam zem galvas iguanodons, nemirkskinot, veroja Bolsevikova prospektu un Kollontai ielu, kas iet tai perpendikulari – peksni paradisies jauns upuris. Briesmonis nebija izsalcis, bet vins nebutu atteicies est vairak. Turklat putns-kirzaka jau bija praktiski sagremota vina vedera.

Tomer lidz sim nav noverots potencials iguanodona «partika». Briesmonis uz isu bridi aizvera acis un grasijas snaust, kad peksni vinu pamodinaja reciens no metro stacijas Prospekt Bolsevikovs. Uzlecot augsa, iguanodons viena leciena atradas virspuse, klusi piezemejoties uz visam cetram kepam, un atri metas virziena, no kura dzirdeja skanu.

Tur vins pamanija virieti. Saliecis muti ka smaids, briesmonis metas virsu virietim. Atverta mute ar simtiem asu, zemisku zobu bija pedejais, ko virietis redzeja sava dzive…

* * *

Es piecelos ar ravienu. Visa mana mugura bija slapja no sviedriem, tapat ka viss kermenis. Es pagriezu galvu pa kreisi un gandriz atgrudu, bet laikus sapratu, ka tas ir tikai Miteks.

– Tu jau esi noguris? – vins lidzjutigi vaicaja.

– Uh, ja. Ja, es pamodos,» es teicu un ar piedurkni noslauciju no pieres sviedru lases.

– Man nevajadzeja tevi modinat.