Parmainu veji

Viens no «sarkanajiem» jau guleja uz muguras ar kartigu caurumu piere, no kura asinis tieva strukla pileja uz gridas. Otraja nemaz tik gludi negaja. Lode trapija vinam vedera, un vins joprojam bija dzivs, lai gan, spriezot pec vina sejas izteiksmes, tas nebutu ilgi. «Sarkanais» gribeja kaut ko teikt vai kliegt – iespejams, lai izsauktu palidzibu, bet lidz sim no vina mutes naca tikai vaji vaidi un seksana. Un, kamer vina vel ir dziviba, vins var izjaukt musu darbibu, kas pat nav sakusies.

Jau panemis merki noteikti nogalinat «sarkano», es jau grasijos nospiest sprudu, kad sajutu kustibu sev blakus. Tas bija Ostaps, kurs pievilka sevi. Redzot manu pulu auglus, vins parmetosi paskatijas uz mani, it ka sacidams: «Kapec tu man neko neatstaji?»

Tad es ierosinaju vinam pasam atvieglot «sarkano» ciesanas. Ostaps piekritosi pamaja ar galvu, piecelas kajas un piegaja pie ievainota, ejot nonemot lozmeteju no vina muguras. Punktveida saviens nedaudz apslapeja no stobra izlidojosas lodes skanu.

Musu darbs bija paveikts.

Pazinojusi par to demoletaju brigadei, mes stavejam sardze un gaidijam, kad vini piecelsies. Jebkura sekunde vareja paradities vairak «sarkano», kuri drosi vien vareja dzirdet savienus.

Peksni, pilnigi negaiditi, pirmajam cilvekam, kuru sodien nogalinaju, atdzivojas racija. No runataja skaidri atskaneja balss:

– Kondor, ka klajas? Es dzirdeju savienu skanas. Kas notiek?

Sasodits, ar to vel nepietika. Tagad vini sapratis, ka kaut kas ir netirs, ja sis Kondors neatbildes.

– Kondor, atbildi! Kondors! Kondors! – racija turpinaja spraksket.

Man vajadzeja tikai sekundi, lai padomatu. Novilku pie lika jostas piestiprinato raciju, nospiedu atbildes pogu un, censoties atdarinat Kondora balsi, saciju:

– Viss ir kartiba.

– Labi? Bet es dzirdeju savienus…

Tatad, ko man vinam atbildet? Tas, vini saka, bija milzigs pulis pazemes ruku ar lozmetejiem, kas negaiditi izlauzas ara no pasiem zemes dzilem. Vai ari man viss jasaka godigi? Ka atnaca «apelsins» un nogalinaja apsargus, un es nemaz nebiju Kondors, bet gan Olegs Burlajevs. Neviens variants nebija piemerots. Tapec es atbildeju sekojosi, loti cerot, ka, kamer es runaju, Pjotra Daniliha augsupejosa komanda neizdvesis nekadas liekas skanas.

– Savieni? Kadi kadri? Savienu nebija.

– Bet…

«Varbut ta bija iejauksanas vai… varbut jums bija savieni?»

Otrs gals apklusa. Un uz ilgu laiku. It ka es savam neredzamajam sarunu biedram uzdevu kadu sarezgitu jautajumu, kas vinu iegremdeja. Beidzot vins neapmierinati nomurminaja pa radio:

– Labi, izsledz gaismas!

Es vairs nedzirdeju no vina, un tas mani iepriecinaja.

Ka izradijas, ari otrajam upurim kabata bija racija – neiedomajama grezniba pat «sarkanajiem». Vini dzivo labi, neliesi! Abiem upuriem es konfisceju radioaparatus, pamatojoties uz to, ka tie varetu mums labi kalpot nakotne. Problema bija tikai viena: tas bija daudzkanalu racijas, tas ir, tas nevareja mijiedarboties sava starpa. Tos vajadzeja nodot musu mehanikim parstradei un tikai tad tos vareja drosi lietot.

Pitera Daniliha komanda beidzot bija augsgala. Man radas iespaids, ka vini ir augsamcelusies veselu muzibu. Un, lai gan visi cetri nebija jauni, galu gala videjais demolesanas grupas vecums bija piecdesmit gadi, es tomer nedomaju, ka viss ir tik slikti. Eskalators nemaz nav gars. Un Pjotrs Danilihs, tapat ka visi parejie, izskatijas ta, it ka vins tikko butu uzkapis Everesta.

«Nu… luk, mes esam… un… vieta…,» es nevareju bez smiekliem paskatities uz musu spragstvielu tehniki, un man bija japieliek neticami pulini, lai neizplustu smieklos. Ja, es visu saprotu, bet tas bija patiesam smiekligi.

Nedaudz atvilcis elpu, Pjotrs Danils mus visus kopa ar sevi ieveda eja, kas savienoja Dostojevsku ar Vladimirsku. Pirms mes paspejam spert pat desmit solus, vins pacela roku uz augsu, paveledams mums apstaties, un loti klusi, tikko dzirdami teica:

– Oleg, Ostap, redzi?

Pjotra Daniliha pirksts noradija uz sienu, kura bija iespiedumi, plaisas, sodreji, asinis un sodreji. Un sis brilles izskatijas loti neglits. No visa bija skaidrs, ka si siena ir piedzivojusi vairak neka viena spragstvielas speku.

– Tavi triki? – jautaju, lai gan uz manu jautajumu neparprotami atbilde nebija vajadziga.

– Citadi! – Pjotrs Danils teica ar patiesu lepnumu. «Saja vieta nomira vairak neka viens sarkanais.» Un ne sodien vai rit, ceru, ka vel dazi nomirs.

Vina vardos skaneja neslepts naids. Un varbut pat vairak par naidu. Pjotra Daniliha antipatijas pret «sarkanajiem» man personigi bija skaidras – pirms cetriem gadiem vini nogalinaja vina brali. Un, lai gan, iespejams, tie, kas to izdarija, vairs nav dzivi, vins joprojam turpinaja viniem atriebties. Un vins to daris lidz savai navei.