Pigmeju mežs Bezgalīgās sērijas 3. grāmata

Lukturītis izkrita rakstniecei no rokām. Viņa juta,

ka kauli kļūst mīksti kā vate, un kliedziens iesprūst kāklā. Tikai viena pati lauvas ķepas kustība varēja pār­plēst plāno neilona audumu, un dzīvnieks viņām kluptu virsū. Tā nebūtu pirmā reize, kad safari tūristi mirst šādā veidā. Ekskursiju laikā viņa bija redzējusi lauvas tik tuvu, ka varēja saskaitīt zobus; Keita sprieda, ka nevēlētos sajust tos uz savas miesas. Rakstnieces prātā neskaidri pavīdēja romiešu Kolizejs ar pirmajiem kris­tiešiem, kas mira šo zvēru rīklē. Keitas seja pārklājās sviedriem, kamēr viņa pati pa grīdu meklēja nokritušo lukturīti, sapinusies moskītu tīklā, kas aizsargāja viņas guļvietu. Viņa dzirdēja it kā liela kaķa murrāšanu un jaunus skrāpējienus.

Šoreiz telts nodrebēja, it kā uz tās būtu uzkritis koks. Šausmu pārņemta, Keita apjauta, ka arī Nadja rūc kā kaķis. Visbeidzot rakstnieces mitrie pirksti sataustīja lukturīti un spēja to ieslēgt. Viņa ieraudzīja, ka meitene nometusies četrrāpus, pielikusi seju ļoti tuvu telts audu­mam un pilnīgi aizrāvusies samurrājas ar dzīvnieku, kas atradās telts ārpusē. Kliedziens iesprūda Keitas kaklā un izlauzās tikai izmisis vaids, kas pārsteidza Nadju un nogāza viņu zemē. Satracinātā Keita saķēra meiteni aiz rokas un sāka kratīt. Jauni kliedzieni, ko šoreiz pavadīja arī lauvu rūcieni, izjauca nometnē valdošo mieru.

Pēc dažiem mirkļiem kalpotāji un viesi jau bija ārā, par spīti Maikla Mušahas precīzajām instrukcijām, kas viņus vairākas reizes bija brīdinājis par briesmām naktī atrasties ārpus telts. Keitai izdevās raušus aizraut Nadju uz izejas pusi, bet meitene tikmēr kārpījās un vēlējās atbrīvoties. Šādā jūklī telts pa pusei sagāzās, un viens no moskītu tīkliem atāķējās un uzkrita viņām virsū; tagad viņas izskatījās pēc taureņiem, kas pūlas izkļūt no kokona. Aleksandrs, kas bija piesteidzies pirmais, mēģināja atbrīvot abas gūsteknes no moskītu tīkla. Kad

Nadja bija tikusi brīvībā, viņa dusmīgi atgrūda Keitu, jo rakstniece tik rupjā veidā bija pārtraukusi meitenes sarunu ar lauvām.

Tikmēr Maikls Mušaha izšāva gaisā, un dzīvnieku rūkoņa attālinājās. Kalpotāji aizdedza pāris ugunskuru, cieši satvēra savus ieročus un devās pārlūkot apkārtni. Tobrīd arī ziloņi jau bija satraukušies, un kopēji mēģi­nāja tos nomierināt, pirms lielie dzīvnieki vēl nebija me­tušies ārā no aploka un skriešus devušies uz nometni. Lauvu smakas satraukti, trīs punduršimpanzes ik pa laikam iekliedzās un uzrāpās kaklā pirmajam cilvēkam, kas gadījās tuvumā. Boroba jau bija uzsēdies uz galvas Aleksandram, kas neveiksmīgi centās dabūt pērtiķīti zemē, raujot viņu aiz astes. Visā šajā juceklī neviens tā arī nesaprata, kas īsti noticis.

Džoels Gonsaless izskrēja no telts, satraukti kliedzot.

-   Čūskas! Pitons!

-   Tie ir lauvas! Keita viņu izlaboja.

Apstulbušais Džoels apstājās kā zemē iemiets.

-   Tās tiešām nav čūskas? viņš šaubījās.

-   Nē, tie ir lauvas! Keita atkārtoja.

-   Un tādēļ jūs mani pamodinājāt? fotogrāfs mur­mināja.

-   Dieva dēļ, piesedzies taču! pidžamā ģērbtā Endžija Ninderera dusmojās.

Tikai tad Džoels Gonsaless apjauta, ka ir pilnīgi kails; piesegdamies ar abām rokām viņš kāpās atpakaļ uz savas telts pusi.

Mazliet vēlāk atgriezās Maikls Mušaha ar ziņu, ka nometnes apkārtnē atrastas vairāku lauvu pēdas un Keitas un Nadjas telts ir saskrāpēta.

-    Šī ir pirmā reize, kad nometnē notiek kas tamlī­dzīgs. Šie dzīvnieki mums nekad nebija uzbrukuši, viņš norūpējies sacīja.

-   Viņi neuzbruka! Nadja pārtrauca gidu.

-   Ak, nūjā, tā bija vienkārša pieklājības vizīte! Keita sadusmota sacīja.

-   Viņi atnāca sasveicināties! Ja tu, Keita, nebūtu sā­kusi kliegt, mēs joprojām runātos!

Nadja pagriezās uz papēža un nozuda savā teltī, kurā tagad vajadzēja ieiet četrrāpus, jo neskarts bija palicis tikai viens tās stūris.

-   Nepievērsiet viņai uzmanību, tie ir pusaudža gadi. Gan jau pāries, laiks dziedē visu, sprieda Džoels Gon­saless, kas, dvielī ietinies, atkal bija iznācis no telts.

Visi palika runājamies, un neviens vairs nedevās pie miera. Kalpotāji no jauna aizdedza ugunskurus un at­stāja laternas iedegtas. Boroba un trīs punduršimpan­zes joprojām vai stīvi aiz bailēm iekārtojās pēc ie­spējas tālāk no Nadjas telts, kur vēl bija jūtama lauvu smaka. Brīdi vēlāk sikspārņu saceltais troksnis vēstīja par rītausmas tuvošanos, pavāri sāka vārīt kafiju un cept olas ar šķiņķi brokastīm.

-   Es nekad nebiju tevi redzējis tik satrauktu. Uz ve­cumu tu sāc atmaigt, vecmāmiņ, Aleksandrs sacīja, sniedzot Keitai pirmo kafijas tasi.

-   Nesauc mani par vecmāmiņu, Aleksandr.

-    Un tu nesauc mani par Aleksandru, mans vārds ir Jaguārs, vismaz ģimenes locekļiem un draugiem.

-   Ak, liec man mieru, puņķutapa! viņa atbildēja, apdedzinot lūpas ar pirmo kūpošā dzēriena malku.

3. Misionārs