Pikniks ceļa malā

—   Kam divas pļaukas? — Gutalīns noskurinās. — Kas te ir parādā? …

Mēs sagrābjam viņu aiz rokām un ar pūlēm apsēdinām. Diks iesprauž viņam cigareti zobos un aizdedzina šķiltavas. Gutalīns nomierinās. Pa to laiku salasās arvien vairāk ļaužu. Tie jau apstājuši leti, arī daudzi galdiņi aizņemti. Ernests pasauc savas meičas, tās skraida, iznēsādamas gan alu, gan kokteili, gan viskiju. Redzu, ka pēdējā laikā pilsētā saradies daudz nepazīstamu ļaužu, galvenokārt kaut kādi smurguļi ar raibām, garām šallēm līdz zemei. Es ierunājos par to Dikam. Viņš pamāj.

—   Kā gan citādi. Sākas lielā celtniecība. Institūts liek pamatus trim jaunām ēkām, turklāt gatavojas norobežot

Zonu ar mūri — no kapsētas līdz vecajam rančo. Stal- keru zelta dienas beigsies…

—   Kad viņiem tādas ir bijušas? — es prasu, bet pie sevis domāju: še tev nu bija, kas par jaunumiem. Tātad tagad vairs nevarēs piepelnīt. Varbūt tā būs pat labāk — kārdinājums mazāks. Iešu Zonā pa dienu kā kārtīgs darbinieks, peļņa, protams, vairs nebūs tāda, toties daudz drošāk: «galoša», specapģērbs, šis un tas, un par patruļām nospļauties… Dzīvot var arī no algas, bet iedzeršanai man būs prēmijas. Mani sagrābj neciešamas skumjas. Atkal būs jāskaita katrs grasis: to var sev atļauties, to nevar, krāj katrai Gūtas lupatai, uz bāru neej, ej uz kino… Cik apnicīgi un garlaicīgi. Pelēcīga katra diena un katrs vakars, un katra nakts.

Es sēžu un domāju, bet Diks dudina pie auss:

—   Vakar iegriezos viesnīcas bārā iemest nakts graķīti. Tur sēž kaut kādi jaunie. Man jau no pirmā acu uzmetiena tie nepatika. Viens piesēžas pie manis un aplinkus sāk sarunas, liek saprast, ka viņš mani pazīst, zina, kas esmu, kur strādāju, un dod mājienu, ka ir ar mieru labi samaksāt par dažādiem pakalpojumiem …

—   Okšķeris, — es konstatēju. Dika stāsts mani sevišķi neinteresē, esmu redzējis te pietiekami daudz špiku un saklausījies visādas runas attiecībā par pakalpojumiem.

—   Nē, manu draudziņ, tas rlav špiks. Paklausies tālāk. Mazliet aprunājos ar viņu, tā uzmanīgi, protams, izlikos par vientiesi. Viņu interesē šādi tādi priekšmeti; «niezek- lis», «melnās lāses» un cita bižutērija viņam nav vajadzīga. Bet, ko viņš kāro, to lika tikai noprast.

—   Kas īsti viņam vajadzīgs? — es jautāju.

—   «Raganu receklis», cik nojautu, — saka Diks un tā dīvaini skatās uz mani.

—   Ak viņam vajadzīgs «raganu receklis»! — es iesaucos. — Bet vai «nāves gaismekli» viņš nav iekārojis?

—   Es viņam tā arī jautāju.

—   Nu?

—   Iedomājies: ir vajadzīgs.

—   Jā? Nu tad lai viņš pats arī visu to iegūst. Tas taču tikpat kā vienreiz nospļauties! Ar «raganu recekli» ir pilni pagrabi, ņem tik un pasmel. Apbedīšana uz paša rēķina.

Diks klusē, raugās uz mani caur pieri un pat nepasmaida. Velns parāvis, ko tas nozīmē, vai viņš mani grib nolīgt, vai? Un tad pēkšņi man pielec.

—        Pag, pag, — es saku. — Kas tad tas bija? «Recekli» aizliegts pētīt pat institūtā..,

—        Pareizi, — Diks rāmi un mierīgi saka, nenolaiz- dams acu no manis. — Pētniecība, kura ir potenciāli bīstama cilvēcei. Vai tagad saprati, kas tas bija?

Es neko nesapratu.

—   Citplanētietis, vai? — jautāju.

Viņš sāk smieties, paplikšķina man pa roku un ierosina:

—   Labāk iedzersim, vientiesi!

—        Iedzersim, — es saku, bet pats dusmojos. Atraduši sev vientiesi, draņķi tādi! — Ei, Gutalīn! Pietiek gulēt, iedzersim!

Nē, Gutalīns guļ! Nolicis savu melno pauri uz tumšā galdiņa un gu|, rokas nokāris līdz grīdai. Mēs ar Diku iedzeram bez Gutalīna.

—        Nu labi, — es saku. — Vai nu esmu vienkāršs antiņš, vai sarežģītas dabas cilvēks, bet par šo tipu es gan paziņotu, kur nepieciešams. Lai arī kā nemīlu policiju, tomēr pats tur aizietu un paziņotu.

—        Jā-ā, — Diks novelk. — Bet policijā tev pajautātu: interesanti, kāpēc šis tips griezās tieši pie jums? Ko?

Es pakratu galvu.

—        Vienalga. Tu, resnais barokli, pilsētā dzīvo jau trešo gadu, bet Zonā ne reizi neesi bijis, «raganu recekli» esi redzējis tikai uz ekrāna kinoteātrī, bet, ja tu paskatītos to dabā un redzētu, ko tas dara ar cilvēku… Tā, dārgumiņ, ir briesmīga manta, to nedrīkst iznest no Zonas… Pats zini, ka stalkeri ir rupji ļaudis, tiem dod tik priekšā šanci un labi daudz, taču pat nelaiķis Mikstiniesis nebūtu uz to piedabūjams. Maitu Ērglis Bārbridžs arī neielaidīsies. Es pat baidos iedomāties, kam un kādā nolūkā «raganu receklis» var būt vajadzīgs…

—        Nu jā, tas viss ir pareizi, — Diks piekrīt. — Tikai, saproti, nepavisam negribas, ka vienā jaukā rītā mani atrod gultā beigtu — izdarījis pašnāvību. Esmu rupjš un lietišķs cilvēks, kaut arī neesmu stalkers. Un mīlu dzīvot, vai saproti? Sen jau dzīvoju, esmu pieradis…

Pēkšņi Ernests pie letes ieaurojas:

—   Nunana kungs! Pie telefona!

—        Velns parāvis! — Diks pikti iesaucas. — Atkal jau laikam reklamācija. Nekur nevar noslēpties. Atvaino, Red!