Pikniks ceļa malā

—   Viņa man skaidro: bērns būs no stalkera, kāpēc tev jādzemdē kropļi… viņš ir garāmgājējs, jums nebūs ģimenes, nekā jums nebūs. Šodien viņš ir brīvs, bet rīt varbūt jau sēdēs cietumā. Taču man ir vienalga, esmu gatava uz visu. Arī viena visu varu. Pati dzemdēšu, pati izaudzināšu, pati padarīšu par cilvēku. Iztikšu arī bez tevis. Tikai tu pie manis vairs nenāc — nelaidīšu pāri slieksnim..,

—   Gūta, mana mīļā meitene! Pagaidi taču.,.

Es nevaru parunāt, mani sagrābj nervozi, idiotiski smiekli. — Mana cielaviņa, kāpēc tu mani dzen prom?

Es smejos pilnā kaklā kā pēdējais mu|ķis, bet viņa apstājas, atspiežas ar galvu man pret krūtīm un raud.

— Ko mēs tagad darīsim, Red? — viņa jautā caur asarām. — Ko mēs tagad darīsim?

2. REDRIKS ŠUHARTS, 28 GADUS VECS, PRECEJIES, BEZ NOTEIKTAS NODARBOŠANAS

Redriks Suharts gulēja zemē aiz kapa akmens un, paliecis ar roku pīlādža zaru, lūkojās uz ceļu. Patruļas mašīnas prožektori krustām šķērsām slīdēja pa kapsētu un sāpīgi grieza viņam acis, tad viņš tās samiedza un aizturēja elpu.

Bija jau pagājušas divas stundas, bet uz ceļa viss palika pa vecam. Mašīna stāvēja uz vietas, dzinējs vienmērīgi darbojās tukšgaitā, un trīs mašīnas prožektori iztaustīja kapsētu, slīdēdami pa nolaistajām kapu kopiņām, sašķiebtajiem, sarūsējušajiem krustiem un kapu plāksnēm, nekoptajiem, biezi saaugušajiem pīlādžu krūmiem, pa trīs metrus augsto mūri, kas kreisajā pusē izbeidzās. Patruļas vīri baidījās no Zonas. Viņi pat neizkāpa no mašīnas. Šeit, pie kapsētas, viņiem nemaz nebija dūšas šaut. Reizēm Redriks saklausīja klusinātas balsis, reizēm redzēja, ka no mašīnas izlido izsmēķa uguntiņa un palēkdamās, šķaidīdama sarkanīgas dzirkstis, ripo pa šoseju. Šeit bija ļoti mitrs, nesen kā nolijis lietus, un pat caur ūdensnecaurlaidīgo kombinezonu Redriks juta miklu vēsumu.

yiņš uzmanīgi palaida zaru, pagrieza galvu un ieklausījās. Kaut kur labajā pusē, ne visai tālu, bet arī ne tuvu, tepat kapsētā atradās vēl kāds. Atkal tur nočaukstēja koku lapas un it kā nogruva smiltis, bet pēc tam ar nelielu troksni pret zemi atsitās kaut kas smags un ciets. Redriks uzmanīgi, nepagriezies atmuguriski parāpoja atpakaļ, pieplacis pie mitrās zāles. Atkal pāri galvai pārslīdēja gaismas stars. Redriks sastinga, ar acīm sekodams prožektora klusajai kustībai, un viņam šķita, ka starp krustiem uz kāda kapa nekustīgi sēž cilvēks, tērpies viscaur melnā. Sēž neslēpdamies, atspiedies ar muguru pret marmora obelisku un pagriezis uz Redrika pusi baltu seju ar tumšiem acu dobumiem. Patiesībā Redriks neko tādu neredzēja un sekundes daļā arī nevarēja saskatīt visas šīs detaļas, bet iedomājās, kā tam būtu jāizskatās. Viņš palīda vēl dažus soļus atpakaļ, sataustīja azotē blašķi, izvilka to un brītiņu gulēja, piespiedis pie vaiga silto metālu. Pēc tam, neiziaizdains blašķi no rokas, rāpoja tālāk. Apkārt viņš vairs neskatījās.

Kapsētas mūrī bija izlauzts caurums, un pie tā uz zemē paklāta mēteļa gulēja Bārbridžs. Tāpat kā iepriekš, viņš gulēja uz muguras, ar abām rokām ieķeries svītera apkaklē, un klusu mokoši krekšķēja, laiku pa laikam viņam izlauzās apspiests vaids. Redriks apsēdas Barbridžam blakus un atskrūvēja blašķes vāciņu. Pēc tam viņš uzmanīgi pabāza roku guļošajam zem galvas, ar plaukstu juzdams vecā vīra karsto, no sviedriem miklo pliko pakausi, un pielika pudeles kakliņu tam pie lūpām. Visapkārt bija tumsa, taču prožektoru vājajā atblāzmā Redriks saskatīja Bārbridža plaši atvērtās un it kā nedzīvi stiklainās acis, ar melniem sariem apaugušos vaigus. Guļošais kāri norija vairākus malkus, pēc tam nemierīgi sakustējās un ar roku aptaustīja maisu ar laupījumu.

—   Tomēr atgriezies gan… — viņš nočukstēja. — Tu esi lāga zellis… Rudais.., Nepameti večuku… lai tas izlaiž garu..,

Redriks, atgāzis galvu, ievilka kārtīgu malku.

—   Kruķi tur stāv kā pielīmēti.

—   Tas… nav bez iemesla… — Bārbridžs izdvesa. Viņš runāja aprauti, vārdus it kā izelpodams. — Kāds ir nosūdzējis. Gaida.

—   Var jau būt. Vai gribi vēl malku?

—   Nē. Pagaidām pietiek. Tu mani nepamet. Ja nepame- tisi — es nenomiršu. Tu nenožēlosi. Vai nepametīsi, Rudais?

Redriks neatbildēja. Viņš skatījās uz šosejas pusi, uz gaišajām prožektoru gaismas strēlēm. Marmora obelisks no šejienes bija redzams, bet nevarēja saprast, vai Tas tur sēž vai ir izčibējis.

—   Klausies, Rudais. Es nemurgoju. Nenožēlosi. Vai zini, kāpēc vecais Bārbridžs līdz šim laikam ir dzīvs? Zini? Bobs Gorilla jau sapuvis. Faraons Baņķieris 'arī beigts un pagalam. Kas tas bija par stalkeru! Bet pagalam ir, Mīkslmiesis tāpat. Normans Briļļainais. Kallo- gens. Pits Pušums. Visi. Palicis tikai es viens. Kāpēc?

—  Tu vienmēr esi bijis nelietis, — atteica Redriks, neatraudams skatienu no šosejas. — Maitu Ērglis.

—   Nelietis. Tas tiesa. Citādi nevar. Bet visi bijuši tādi. Faraons. Mīkstmiesis. Tomēr palicis esmu vienīgi es. Vai zini — kāpēc?

—   Zinu, — Redriks atbildēja, lai beigtu šo sarunu.

—   Melo. Nezini vis. Vai esi dzirdējis par Zelta lodi?

—   Esmu.

—   Tu domā — tā ir pasaka?

—   Būtu labāk klusējis. Tu taču izšķied spēkus!