Pikniks ceļa malā

—   Nekas. Tu mani iznesTsi. Mēs tik daudz reižu esam gājuši kopā! Vai tiešām pametīsi mani? Es taču tevi tādu… tik maziņu pazinu. Tavu tēvu pazinu.

Redriks klusēja. Ļoti gribējās pīpēt, viņš sagramstīja saujā tabaku un sāka ostīt. Tas nelīdzēja.

—   Tev jāizvelk mani ārā, — Bārbridžs atkal iesāka. — Tevis dēļ iekritu. Tu biji tas, kas neņēma Maltieti.

Maltietis bija ļoti uzplijies, lai viņu ņem līdzi. Veselu vakaru cienāja, piedāvāja labu ķīlu, zvērēja, ka dabūs specapģērbu, un Bārbridžs, kas sēdēja Maltietim blakus, nolicis starpā uz sola smago, raupjo plaukstu, nikni meta ar acīm Redrikam, lai tas piekrīt. Varbūt tieši tāpēc Redriks bija teicis «nē».

—   Tu iekriti savas alkatības dēļ, — Redriks auksti atteica. — Manas vainas te nav. Labāk ciet klusu!

Kādu laiku Bārbridžs tikai krekšķēja un tusnīja. Viņš atkal aizbāza pirkstus aiz apkakles un atgāza galvu pavisam atpakaļ.

—   Lai viss laupījums tiek tev, — viņš nosēca, — tikai nepamet mani.

Redriks paskatījās pulkstenī. Līdz gaismai laika atlika visai maz, taču patruļas mašīna stāvēja kā stāvējusi. Tās prožektori vēl vienmēr iztaustīja krūmus, bet kaut kur tepat netālu no policijas mašīnas atradās nomaskēts lendro- vers, un jebkuru bridi tas varēja tikt atklāts.