Pirmā radīšanas diena

inženieru laikmets. Daļins veda kosmosā inženierus un līdz ar viņiem nodevās celtniecībai gan uz svelmainā Merkūrija, gan ledainā Ganimēda, uz verdošās Venēras un uz bezsvara Ikara.

«Šī nu gan ir pēdējā reize,» viņš sacīja, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Man gribas dzīvot uz mīļās Zemes, kur cilvēki, izdzerdami glāzi ūdens, kļūst par divsimt gramiem smagāki. Man gribas plunčāties jūrā, staigāt pa zaļo zālīti, šausmās nenobālēt, kad skābekļa tvertnē atklājas kāda plaisiņa.»

«Šī nu gan ir vispēdīgā reize,» viņš noteica, stādamies «prāta» amatā uz Ariela. «Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums. Nedrīkst taču visu darbu uzvelt jaunatnes pleciem. Mēs viņus pārvietojam, tāpēc mums jāpalīdz viņiem vismaz ar mājokli.»

5

«Tas ir mans morālais virsdienestnieka pienākums,» sacīja Daļins, pieņemdams norīkojumu uz Arielu.

Lieta tā, ka Ariela stacijas darbs un viss «Krona izkapts» projekts netieši saistījās ar ilga mūža problēmu.

Visi cilvēki nu dzīvoja pa divsimt un trīssimt gadiem. Mirstība samazinājās līdz minimumam. Zemes iedzīvotāju skaits pieauga divreiz straujāk, nekā paredzēts. Tas jau bija sasniedzis ievērojamu skaitli — pāri simt miljardiem.

XXIII gadsimtā cilvēki tuksnešus pārvērta dārzos, tropu mežus — plantācijās, seklos ūdeņos piekopa zemūdens augkopību, okeānos izbūvēja peldošas pon- tonsalas.

Bija laiks atcerēties Ciolkovska vārdus: «Zeme — tā ir cilvēces šūpulis, bet nevar taču mūžīgi dzīvot šūpulī.»

Protams, varēja (XXIII gadsimta tehnika to atļāva) pārvirzīt planētu citā, cilvēkam daudz pieņemamākā orbītā.

Bet kādu planētu īsti lai pārvirza?

Vispasaules Zinātņu akadēmija nolēma neaiztikt

Marsu un Venēru ar to savdabīgajām dzīvēm, atstāt tās kā muzeja eksponātus.

Šim nolūkam kā pirmo nolēma izmantot Urānu.

Bet Urāns ir liels. Smaguma spēks tur cilvēkam par grūtu, atmosfēra pārāk blīva, gaiss saspiestu cilvēkus. Urānu vajadzēja saskaldīt vairākās daļās Zemes apjomā.

Kā lai planētu saskalda? Saskaldīt vien vēl par maz — jāpārvar arī gravitācija. Pat ja planētu saskaldītu, gravitācijas spēki nošķēlumus atkal savienotu, salipinātu, sasaistītu.

XXIII gadsimta sākumā zinātnieki jau mācēja sagriezt gravitācijas lauku. Bet tikai trīs gadsimtus pirms tam, kad Daļins vēl bija students, fiziķi vispār nevarēja iedomāties, ka te varētu kaut ko sagriezt.

Toreiz domāja, ka planētas kustība notiek tukšumā, dēvēja šo tukšumu par «vakuumu», par «telpu», labākā gadījumā — par «lauku». Patiesībā tā nebija nedz telpa, nedz tukšums, bet konkrēta matērija, un gravitācija bija izplatīta šajā matērijā, to mazliet saspriegdama.

Kad šo matēriju izdevās saskaldīt, gravitācija izzuda. Tas ir tāpat — ja jūs ar šķērēnj pārgriezīsiet stingri nospīlētu audeklu, abas malas atsprūk. Ja gravitācijas lauku grieza kalna pakājē, kalns uzgāja gaisā.

Uz Urāna sūtītās kibas, starp tām kiba ar Junas balsi, bija apgādātas ar «šķērēm», pareizāk sakot, «griezējstariem» — ar stariem, kas sabrucināja vakuumu un sašķēla gravitācijas lauku. «Prātam» Daļi- nam vajadzēja šos starus ieslēgt šodien pulksten 12 un 22 minūtēs pēc Maskavas laika.

6

— Juna, cik lodziņu ir mūsu selektoram? — jautāja «prāts» Daļins, pagriezdams muguru Ariela melnajām klintīm. — Sasauciet «prātu» kopsapulci. Lai visi divpadsmit būtu uz ekrāna.

Juna veikli sāka klabināt taustiņus. Selektora ietvaros cits pēc cita iegaismojās gaišzilie ekrāni. Parādījās

it kā etnogrāfiskā muzejā eksponētas grupu priekšnieku sejas: tur bija ķinietis, amerikānis, nēģeris, argentīnietis, indietis, holandietis, čehs, persietis, gruzīns, francūzis, tatārs un malajietis.

—    Uzmanību, biedri, — iesāka Daļins. — Pēdējo reizi atkārtosim instrukciju, pēdējo reizi apskatīsim neskaidrības . . .

Uz ekrāna daži «prāti» pielika pie ausīm kabatas mikrotulkus. Vairums saprata krievu valodu — XXIII gadsimta zinātnes valodu.

—    Kā norunāts, pulksten divpadsmitos divdesmit divās izdarīsim Urāna sadalīšanu, — Daļins turpināja. — Pulksten divpadsmitos visiem sapulcēties raķešu laukumā — katrai grupai pie savas raķetes. Novērot debesi un būt gataviem. Tiklīdz Urāns būs sadalīts, katra grupa trauksies uz savu atšķēlumu. Vispirms startēs grupas uz tiem atšķēlumiem, kas traucas projām, vispēdīgi uz tiem, kas tuvojas. Vai ir kādi jautājumi?

—    Atšķēlumi jāiedala jau laikus, — bilda sirmais un krunkainais inženieris Ļū. Viņam bija tikai septiņdesmit pieci gadi, bet ilga mūža hormoni uz viņu nez kāpēc neiedarbojās. Viņš bija sasirdzis ar vecumu, un viņam pēc gadiem desmit vai piecpadsmit bija jāmirst.

—    Iedalīsim, — piekrita Daļins. — Kārtība būs tāda: pirmais atšķēlums, kas vistuvāk Saulei un trauksies uz Sauli, — būs jūsu, Ļū. Mēs virzāmies pretēji pulksteņa rādītājiem, tāpat kā riņķo planētas. Otrais atšķēlums, kas vairāk pa kreisi un tuvāk Jaunavas zvaigznājam, — jūsu grupai, Dženkinson …

Daļins uzmeta shēmu un pagrieza bloknotu pret ekrānu. Divpadsmit galvas pieliecās, lai nozīmētu shēmu.

—    Vajag norunāt par signāliem, — turpināja sistemātiskais Ļū. — Ar numuriem apzīmēt nav ērti. Var iznākt juceklis.